Nesen no ģimenes ceļojuma pa Āziju deviņu mēnešu garumā kopā ar trīsgadīgo dēlu Hugo un vīru Valdasu atgriezusies SANDRA KOKA. Par saviem iespaidiem viņa raksta blogā pasaulesberni.com, un lapas nosaukumā atspoguļojas arī viņas ceļošanas filozofija. Sandras saknes ir Madonā, un arī dēls Hugo šobrīd šeit apmeklē bērnudārzu, taču jau kopš bērnības Sandrā mīt kaislība blandīties pa pasauli, un šī interese viņas ģimenē ir kopīga.
„Esmu dzimusi un augusi Madonā, 2004. gadā pabeidzu Madonas Valsts ģimnāziju, 2007. gadā – Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāti. Pēc tam uz diviem gadiem devos kā brīvprātīgā projektā, kas norisinājās Dānijā, Zambijā un Lielbritānijā, – tur arī iepazinos ar tagadējo vīru Valdasu," atklāj Sandra Koka. Urdošais nemiers, kas ik pa brīdim jāpabaro ar jauniem piedzīvojumiem, viņā radies bērnībā no grāmatām par Balto ilkni, indiāņiem, Žilu Vernu un citiem. Viņa atzīst: „Tas viss ievilka sevī tik dziļi, ka bērnībā sapņoju būt indiāniete un dzīvot Āfrikas ciltīs. Mazu gabaliņu sapņa es nobaudīju, kad devos uz Zambiju. Bet kāre tikai pieauga."
Ne vien lasītas grāmatas par ceļotājiem, bet Sandra iesaistījusies arī internacionālās apmaiņas programmās, ceļojumos caur couchsurfing platformu. Ideja paceļot kopīgi ar ģimeni nākusi, sagaidot 2016. gadu, un vienvirziena biļete uz Taizemi tikusi nopirkta ar datumu, kas bija vien dažas dienas pirms Sandras dzimšanas dienas martā: „Es melotu, ja teiktu, ka ideja bija pilnīgi spontāna. Tā vienmēr bijusi manī. Rietumeiropas valstīs brīvprātīgais darbs un brīvgads nav nekāds jaunums – Valdasa priekšnieks savā jaunībā pats izblandījies pa pasauli ar mugursomu, viņu tikai atbalstīja un vien pavaicāja, vai pēc izceļošanās nāks atpakaļ darbā."
Tā sācies deviņus mēnešus ilgais ceļojums, paviesojoties Taizemē, Malaizijā, Vjetnamā, Kambodžā, Šrilankā, Indijā, Ķīnā, Filipīnās un Indonēzijā, katrā valstī pavadot vidēji mēnesi. Kāpēc izvēlēta tieši Āzija? Jo ģimene apsolījusies tur apciemot draugus, tāpat arī vērā ņemams fakts bijušas izmaksas – lētāka dzīvošana, ceļa izdevumi un pārtika ļāvusi ceļojumu ievērojami pagarināt, salīdzinot ar Rietumvalstīm.
„Visvairāk atmiņā palikusi Indonēzija, jo katra sala tur ir citādāka. Ir gan vulkāni, gan kalnu ciemi ar zirgiem un aukstu klimatu, gan tropu tirkīza pludmales ar milzu mantrajām un lielākajām zivīm – mēnesszivīm, gan sala, kurā ir pasaulē lielākie varāni – Komodo dragoni, gan rozā ezeri un džungļi. Indonēzijā palika tik daudz kā vēl neapskatīta. Ķīna, protams, ir lielākā kontrastu zeme, nekas nenotiek, kā pierasts Rietumu pasaules ikdienā. Tas bija visgrūtākais un tajā pašā laikā visiespaidīgākais – kalni, kuros ir pasaulē augstākie kalnu lifti, stikla grīdas un stikla tilti pār kilometru garu aizu. Ķīnu nebūtu iespējams apgūt arī pēc mēneša. Svarīgi ir nesasteigt un negrābt visu pēc kārtas, bet aplūkot kādu teritorijas daļu un izbaudīt. Katrā valstī ir kāda īpaša vieta, kas paliek atmiņā. Ziloņi, tējas plantācijas, peldēšana ar barjerhaizivīm, zemūdens koraļļdārzi, dažādā kultūra, ēdiens un cilvēku atsaucība, neraugoties uz valodas barjeru un kultūras atšķirībām," pauž Sandra Koka.
Ceļojumos izbaudīt jaunas garšas, interesantus ēdienus un pārtikas produktus ģimenei esot viena no svarīgākajām lietām. Arī ceļojuma laikā pa Āziju viņi paļāvušies uz vietējiem tirgiem un uz ielas nopērkamo ēdienu, nevis restorāniem. „Ar retiem izņēmumiem, vietās, kur bija pieejama virtuve, mēs paši gatavojām salātus. Tas bija vienīgais mīnuss Āzijas ēdienam, ka viss lielākoties ir cepts, tādēļ svaigos salātus centāmies patērēt vairumā. Bet, ja reiz ir iespēja izmēģināt ko citu, to vajag izmantot. Noteikti vēl pēc gadiem ilgosimies pēc Vjetnamas po, Ķīnas tvaicētajiem pelmeņiem, Šrilankas kokosriekstu karija, Malaizijas roti, Indonēzijas vistas zupas un Taizemes hot pot."
Ceļojums uz Āzijas valstīm, vīzu un vakcīnu sagatavošana nereti ir pārbaudījums ceļotājam vienam pašam. Taču Sandras ģimene eksotiskajā un ilgajā braucienā nešaubīdamies līdzi ņēma arī dēliņu Hugo, kam tobrīd bija divarpus gadu. Sandra pastāsta: „Tas ir vecums, kad bērnu vēl viegli var panest (izmantojām ergosomu kalnā kāpšanai un ilgākiem pārgājieniem), līdz ar to visur, kurp dodamies mēs, līdzi tiek ņemts arī bērns. Galvenais ir pārvarēt sākotnējās bailes – kā būs, vai mēs to varam? Pēc tam jau viss liekas tik organisks un viegli pārvarams, bērns nekādā gadījumā nav šķērslis ceļot. Un nevis ceļot, sauļojoties pludmalē, bet gan aktīvi ceļojot, izmantojot sabiedrisko transportu, veicot pārlidojumus, brienot džungļu takas vai veicot salu apskati vietējās laivās. Vietējie iedzīvotāji pret bērniem izturas īpaši, vienmēr palīdz, nāk iedraudzēties, it sevišķi Ķīnā, kur cilvēki vēlas fotografēties, izrādot interesi par gaišajiem matiem un zilo acu krāsu. Daba un dzīvnieki bērnos izraisa lielu interesi, un tāda lieta kā telefona vai datora izklaides nepastāvēja. Jebkurā vecumā gan ir jārēķinās, ka bērni var saslimt. Tāpēc nepieciešama apdrošināšana, lai jebkurā laikā var izmantot vietējās klīnikas, tādējādi atgūstot ārstēšanās vai vizītes samaksu. Arī dzīvojot mājās, bērns nav pilnībā pasargāts. Toties pieredze, ko iegūst ceļojumā, nav salīdzināma ar jebkādu citu – slikta vai laba, katrā ziņā tā ir unikāla un paver plašāku redzesloku, liek iziet no sava komforta zonas. Kā saka, komforta zona ir vislabākā vieta, kur nekas neaug."
28.04.2017.