Bieži vien mēs pat neaizdomājamies, ka ar šķietami nenozīmīgu rīcību kādam spējam sagādāt pozitīvas emocijas. Nemaz nevajag daudz, lai otra sirdij sniegtu prieku, jo tas slēpjas mazās, nevis lielās lietās. Juvelieris JURIS LEITĀNS, kas dzīvo Vestienā un par savām otrajām mājām sauc darbnīcu muižas telpās, prieku līdzcilvēkiem sagādā ik dienas. Viņa rokās metāls pārtop īstenos mākslas darbos un priekšmetiem tiek dota iespēja dzīvot otru dzīvi.
– Dzīves laikā esmu nodarbojies ar dažādām lietām, taču visa pamatā ir metālapstrāde. Mākslas akadēmijā esmu apguvis tekstilapstrādi. Manas paaudzes cilvēki precējās diezgan agri, es tai skaitā – ģimeni nodibināju 21 gada vecumā. Protams, par to vajadzēja rūpēties, un tolaik aizliegtais juveliera darbs bija gana ienesīgs, nopelnīt varēja. Mans pēdējais nopietnais tekstildarbs bija diplomdarbs. Pāris gadus nostrādāju Juglas tuberkulozes slimnīcā, lai nebūtu jādodas uz tekstilfabriku. Kad ieraudzīju, ka man tur būs jādarina puķaini audumi, lai iztaptu padomju laika dāmām, tas man negāja pie sirds, es sevi tādā darbā neredzēju. Vienu laiku nodarbojos ar daiļradi, dažus gadus biju brīvmākslinieks. Divas reizes pat pabiju Amerikā, vienreiz piedalījos izstādē ar saviem darbiem. Pirmo reizi nokavēju izstādi, nodomāju, ka vairs nekad tādas iespējas nebūs. Taču 1991. gadā saņēmu vēl vienu ielūgumu. Devāmies turp divatā ar manu kursabiedru, tekstilmākslinieku Viesturu Bērziņu, kas nu jau ir tai saulē. Sabijām tur divus mēnešus, – ar sevi iepazīstina Juris Leitāns.
Viņš neslēpj – juvelieris cilvēkiem ir nepieciešams tikai tad, kad pašiem ir pietiekami labs iztikas līmenis. Kopš 2018. gada Juris Leitāns par savu darbnīcu sauc telpas Vestienas muižā. Viņam te ļoti labi patīk, ir izdevies veiksmīgi iedzīvoties, un vienīgais iemesls, kas varētu likt pamest šo vietu, ir apkures rēķina pieaugums.
– Man dzīvē ir veicies ar labiem cilvēkiem, par ko esmu ļoti priecīgs. Pie šīm telpām man palīdzēja tikt toreizējā Vestienas pamatskolas direktore Vera Gutāne. Starp diviem iespējamajiem variantiem izvēlējos šīs telpas. Atsevišķa ieeja un centrālā apkure šķita ļoti laba izvēle. Uz centrālo apkuri, kā izrādās, iekritu, bet neko darīt – par ērtībām ir jāmaksā. Siltums taču patīk ikvienam. Un, ja pienāks laiks, kad ar to vairs nevarēs tikt galā, nāksies godprātīgi to atzīt un mest visam mieru. Es nāku no padomju laika, un manī sēž iekšā tā laika cilvēks. Daudzi no mums ir pieraduši no pašvaldības un valsts gaidīt pilnīgi visu, bet paši darīt īsti neko negrib. Beigu beigās tikai brēc par to, kas nav izdarīts. Taču ar laiku tas viss noteikti nokārtosies. Es tagad skatos uz savu mazdēlu, un viņam ir pilnīgi cita domāšana, tāpat kā visai jaunajai paaudzei. Un paldies Dievam, ka tā ir! – saka Juris Leitāns.
Atskatoties uz savu dzīvi, Juris priecājas, ka viss izvērties tieši tā, un, ja būtu iespēja dzīvi dzīvot otrreiz, labprāt darbotos ar kokapstrādes lietām, lai gan viņam ļoti patīk darbs gan ar koku, gan metālu. Ikdiena aizrit darbnīcā, kur tiek izgatavoti dažādi klientu pasūtījumi un arī labotas rotaslietas. Šī nodarbošanās viņam ir iztikas avots un dzīvesveids vienlaikus.
– Paldies valstij par to pašu pensiju, ko saņemu, taču, ja man būtu jāiztiek tikai no tās vien, es praktiski varētu no mājas kāju ārā nespert un pārvietoties tikai kājām. Paldies Dievam, man ir laba veselība, dakteri nav jāmeklē. Galu galā, man šis darbs patīk. Kāds vīrs reiz teicis, ka labākā atpūta ir darbības veidu maiņa, un es varu teikt to pašu. Vienmēr esmu apskaudis tos, kuri darbojas ar koku, jo, pie viņiem ienākot, visapkārt var sajust koka smaržu. Kad cilvēki ienāk pie manis, viņi sajūt metālu specifisko smaržu un ķīmijas, ko izmantoju to tīrīšanā – tā nav no dabas nākoša smarža, – smejas Juris.
Jautāts par to, kā tiek aizpildīts brīvais laiks, viņš atbild – sirdij tuvs hobijs ir kalnu slēpošana. Jura vecākā meita jau ilgus gadus strādā Šveicē par slēpošanas instruktori, viņš tajā ir ievilcis gandrīz visu ģimeni. Savukārt, runājot par rotaslietām, juvelieris norāda – rotas ir regulāri jākopj, par tām atbilstoši jārūpējas, lai šis skaistums labi kalpotu. Agrāk rotas tika izmantotas tikai tad, kad dāmas izgāja ārpus mājas, bet nu jau rotāšanās ir kļuvusi par ikdienišķu parādību, taču rotu pareiza un regulāra kopšana ir palikusi tikpat nemainīgi svarīga.
– Būtiska loma mūsdienās ir mākslai, mūzikai un izglītībai, tāpēc ir ļoti svarīgi to izkopt, nevis sačakarēt. Mākslas izglītību nedrīkst pārvērst par brīvā laika pavadīšanas pulciņiem. Īstenie pamati ir jāsaņem jau bērnībā, un – kas vēl ir svarīgi – ikviens no mums grib dzirdēt labus vārdus par savu padarīto darbu. Ir patīkami saņemt uzslavu, kas dod motivāciju turpināt darīt. Vēl būtiski ir nevis raudāt par to, kas slikts kādreiz ir mums gājis pāri, bet dzīvot tagad, necilājot pagātni, – nosaka Juris Leitāns.
9.09.2022.