Atzīmējot tautas tēlotājmākslas studijas „Madona" 40 gadu jubileju, Madonas kultūras nama telpās apskatāma tās dalībnieku gleznu izstāde. Ikkatra mākslinieka darbs aizrauj ar ko citu, šoreiz mūsu uzmanību piesaistīja AGNESES BRIEDES gleznas, kas kā atsevišķa mini izstādīte „Sajust mirkli" iekļaujas studijas kopējā gleznu parādē.
„Pēc lietus", „Cīruļputenis", „Krāsainais pavasaris" un vēl citi mākslas darbi, kā atklāj Agnese Briede, pārsvarā tapuši šā gada pavasarī: – Kad dabā viss sāk mosties, tad arī pašai ir tāds – uhh! It kā varētu šķist: kas tad īpašs tai pavasarī – viss pelēcīgs, dzeltenīgs, nekā skaista. Bet, ja ieskatās, īstenībā ir tik krāsains. Bērzi reizēm ir pat violeti!
Agnese secina, ka viņas gleznās visbiežāk arī tiek atainoti dabasskati, tāpat tiek gleznoti ziedi, klusā daba. Tāpēc iedvesmu viņa smeļas ārpus pilsētas.
– Man ļoti patīk pastaigāties ārā, aizbraukt uz mežu, ieelpot svaigu gaisu. Tā arī ar gleznu „Pēc lietus". Nevis bēdājos par to, ka, redz, cik tur tagad slapjš un peļķē var iekāpt, bet gan – cik skaista ir krāsu saspēle, dubļiem sajaucoties ar peļķes dzidri zilo, meža zaļumu. Protams, kad tiek noķerts īstais mirklis, pindzeles jau nav līdzi. Gleznots tiek no tā, kas iesēžas atmiņā. Ja pie rokas ir fotoaparāts, tad vismaz mirkli notveru un vēlāk no atmiņas izvelku, kā es to redzēju. Jāteic, fotogrāfijā nekad nevar perfekti uzķert tās krāsas. Tāpat arī savā gleznā nevaru attēlot to, kā dabā ir patiesībā. Tad nu atliek vienīgi izlikt savas izjūtas – vai nu mazliet uzsvērt, vai pietušēt redzēto. Daba jau ir pats lielākais meistars. To nevar atkārtot, bet var censties parādīt – caur savām izjūtām un skata prizmu, – secina Agnese Briede.
Viņa atminas, ka zīmēt paticis un padevies jau skolas laikā, jo sevišķi prātā palikusi zīmēšanas stunda brīvā dabā, kad skolotāja uzdevusi zīmēt lapas. Atšķirībā no citiem skolēniem, Agneses lapas un zāles stiebriņi nevis dūrušies gaisā kā eža adatiņas, bet gan viņai izdevies uztvert un attēlot to īsto formu. Pirmā uzslava sildījusi sirdi. Saprotams, viens ir saredzēt skaistumu, bet pavisam kas cits – to attēlot līdzībās, kam nepieciešama pirkstu veiklība. Par to, kā savu talantu attīstījusi tālāk, Agnese pastāsta: – Iestājos mākslas skolā, bet pēc kādām trim nodarbībām sāku to bastot. Tā arī nepabeidzu. Bija dažas lietas, kas nepatika, kā bērnu varbūt mazliet vairāk, nekā vajadzēja, aizskāra. Tad gleznošanai pievērsos, kad netīšām izdzirdēju par tautas tēlotājmākslas studiju „Madona". Tā nu kopš 2004. gada ar nelieliem pārtraukumiem darbojos šeit. Atnācu un domāju, ka nu tik būs. Kā tad! Spārniņi aplūza, jo uzreiz jau nesanāk tā, kā gribētos. Esmu piedalījusies arī dažos plenēros, cik jau laiks atļauj. Tas tomēr ir mans hobijs, tikai tā – pašai sev.
Tomēr Agnese vērtē, ka tēlotājmākslas studijā ir izdevies kļūt drošākai savā gleznošanā, vairs nebaidīties izteikt izjūtas saviem vārdiem jeb otas triepieniem un šļakstieniem. – Kad tikko sāku mācīties studijā, bija bail, gribējās visu darīt pareizi. Kad tās bailes mazliet skapītī noliec, uzreiz ir cits efekts. Mazliet jau ir jāpakrāso ārpus līnijām, lai glezna nav garlaicīga, – viņa teic. Šobrīd Agnesi ir aizrāvusi cilvēku portretu gleznošana, taču ne tāda – kā mats matā, bet tā, lai skatītājs mazliet aizdomātos.
Jautāta par ikdienas soli un citām brīvbrīža aktivitātēm, Agnese Briede atbild: – Ikdienas darbs ir vienmuļš – ar papīriem. Mājas ir tepat Madonā, kur ir rūpes par bērniem, diviem lieliem suņiem. Ir arī lauki, kur var aizbraukt, jo es savulaik sapņoju par savu būdiņu dziļā mežā. Tur, kur nav neviena, var iekurināt krāsni un vērot negaidītu cīruļputeni vai citus skatus. Tagad man tāda ir. Man vispār patīk no visa atslēgties. Piemēram, braucu uz darbu no rīta – o, kāda migla! Es noteikti līkumiņu izmetīšu, par skatu papriecāšos, tikai tad var mierīgi sākt strādāt. Pozitīvā meklējumi jau notiek nepārtraukti. Citādi, atverot avīzes vai internetu, pirmās ziņas: „traģiski, šausminoši". Un tad es domāju – vai tiešām nav nekā tāda, ko ar prieku izlasīt, pasmelties iedvesmu vai papriecāties par citiem cilvēkiem, viņu darbošanos? Lai to kompensētu, pati meklēju pozitīvo sev apkārt. Citreiz patīk vienkārši apsēsties un paskatīties, kādas ir cilvēku sejas. Jā, sākumā tās šķiet bēdīgas, bet, ja ieskatās, tās ir interesanti bēdīgas.