Par GUNTA JANSONA lēmumu šovasar doties uz Druvienas pamatskolu, lai izgatavotu pats savu kokli, draugi un tuvinieki bijuši pārsteigti. – „Kam tev tas vajadzīgs?" man jautāja. Atbildēju, ka nezinu. Sakritības un sakarības savā dzīvē jau vari saprast tikai pagātnes formā, tagadnes un nākotnes formā – vien mēģināt izjust. Kā teicis Stīvs Džobss, savām izjūtām ir jāuzticas, cerot, ka tās pie kaut kā arī aizvedīs, –
secina Guntis Jansons.
Neizskaidrojamo izjūtu, ka viņam vajadzētu pašam savu kokli, izraisījis televīzijā noskatītais sižets par kokļu taisīšanu. Guntis, daudz nedomājot, pieteicies pie kokļu meistara Viktora Černoglazova uz meistardarbnīcu.
– Stīgu instrumenti mani ir interesējuši jau iepriekš, kā mūsdienu cilvēkam, protams, tā bija ģitāra. Ziemassvētku vecītim pasūtīju ģitāru, pašmācības ceļā jau šo to esmu iemācījies. Savukārt kokle šķiet latviskāka, vēsturiski to arī vairāk spēlējuši vīrieši, tas kaut kā sasaucās ar manu tābrīža noskaņojumu. Mana māsa ir spēlējusi koncertkokli, šī, ko izgatavo Druvienas skolā, ir etnogrāfiskā kokle, kas ir krietni mazāka un kurai parasti ir tikai 9 līdz 12 stīgas, – pastāsta Guntis.
Kopā ar viņu izgatavot savu kokli meistara vadībā bija ieradušās arī trīs sievietes. Interesants bijis kokles tapšanas process: – Parasti kokles taisa no egles vai liepas, bet pie manis pati no sevis atnāca doma, ka vēlos ozola kokli ar 9 stīgām. Meistars atzina, ka, lai gan pēc pirmajām 200 koklēm viņš jau esot pārstājis skaitīt, cik instrumentu izgatavoti, ozols kā pamatmateriāls viņam bija jaunums. Atzina, ka būšot interesanti paskatīties, kas no tā sanāks. Viņš kā reiz bija palīdzējis pie krituša, 350 gadu veca ozola novākšanas, tas arī tika izmantots kokles izgatavošanā. Process ilga vairākas dienas, jo nav nemaz tik vienkārši. Sākumā izgriež formu, tad tajā ar kaltu un koka āmurīti izkaļ skaņu bedri. Pēc tā sākas slīpēšana, jo skaņu bedrei jābūt pēc iespējas gludākai, lai skaņa plūstu. Man tas kopumā aizņēma 14 stundas. Vēl jāizgatavo un koklei jāuzliek oša tapas un deka, gals jeb stīgturis no blīgznas. Īpaši pēc slīpēšanas uz rokām bija tulznas, bet principā šo procesu izbaudīju. Satrāpījās arī, ka bijām salasījusies forša kompānija, kas varēja arī pajokot, un kopā aizvadījām jaukas dienas.
Kokles korpusā vajadzējis arī iegrebt simbolus, lai skaņa labāk plūstu. Guntis Jansons izvēlējies attēlot gan gada ritējumu, gan saikni ar savas dzimtas saknēm. – Galvenais simbols ir saule, kas ir pamatā gada ritējumam. Tā kā es arī esmu dzimis uguns zīmē, tas ir mans elements. Vēl ir Dieva zīme, ar ko simbolizēju tēvu, – no uzvārda Jansons jeb Jāņa dēls, Laimas slotiņa, jo mammu sauc Laimdota, Pērkonkrusts jeb uguns zīme, kas ir spēcīga zīme, sniedz aizsardzību, mudina cilvēku darīt darbus savai labklājībai. To visu kopā saliekot – lai tas ir kā atgādinājums tam, kas es esmu un no kurienes nācis, – viņš atklāj izgrebto simbolu personīgo nozīmi.
Savulaik Madonas mūzikas skolā apguvis trompetes spēli (kaut vēlējies pūst stabulīti, jo paticis, kā draugam tas sanāk, bet šī instrumenta vairs nebijis), nelielas pamatzināšanas mūzikā Guntim ir. Pēc kokles izgatavošanas Druvienas pamatskolā norisinājusies folkloras nometne, kuras laikā viņam ierādīti daži akordi. Tā viņš pamazām mācoties, spēlējot, un trīs tautas dziesmas jau ir jaunā vīrieša repertuārā.
– Ir jau samērā vienkārši un skan skaisti. Kāpēc es to daru? Kā draugs teica, kad būsim veci, varēšu mūsu bērniem, mazbērniem uzspēlēt. Otrkārt, citi meditē, citi piekopj jogu, es spēlēju kokli. Tā ir sava veida relaksācija un dvēseles noskaņojuma uzlabošana, – vērtē Guntis.
Viņš atceras, ka jau kopš bērnības visu ko gribējis izmēģināt, tādēļ saukts par nemiera garu, kurš saēdies driģenes. – Un arī sulīgākos vārdos, – Guntis nosmej. – Kas tikai nav darīts – esmu apmeklējis datoru pulciņu, līdz pat meistarklasēm spēlējis dambreti, šahu, gājis mūzikas skolā, tautiskajās dejās, modernajās dejās, florbolā. No vienas puses – vecāki par to uztraucas, ja bērns visu ko pamēģina un pamet. No otras puses –
kā citādi bērns sapratīs, ko tad viņš īsti grib?
Pēc skolas pabeigšanas Madonā Guntis Jansons izmācījies par sporta pedagogu, tomēr pagaidām šajā nozarē nestrādā. – Noteikti šo izvēli nenožēloju un pieļauju, ka nākotnē sevi gribētu pamēģināt redzēt kā sporta skolotāju. 4. kursā iepazinos ar savu sievu, mani uzaicināja darboties e-komercijā. Tobrīd tieši bija labie Kalvīša laiki. Tīkla mārketingu parasti visi saista ar ko negatīvu, bet es iemācījos ļoti daudz ko jaunu un noderīgu. Tad nāca krīze, šis periods bija grūts, jo, kā daudziem, bija arī kredīti. Sieva stingri pateica, ka nebrauks uz ārzemēm, lai gan pāris interesantu piedāvājumu man bija. Sākām meklēt, ko darīt, atradām rotas. Šobrīd paši izgatavojam rotas, braukājam pa gadatirgiem, tās nopērkamas arī Madonas veikalā „Lāde". Arī daļā rotu ieskanas tautiskais motīvs ar latvju zīmēm, jo tas mani ir aizrāvis. Laikam veiksmīgi sakrita, ka tajā brīdī šī patriotisma izpausme tieši sāka uzņemt apgriezienus. Cilvēki, tai skaitā arī es, sāka pētīt – bet kas tas īsti ir? Lasīju grāmatas, ko šīs zīmes izsaka, un tas ir ieinteresējis.
Šobrīd Guntis ar ģimeni dzīvo Cēsīs, bet regulāri brauc uz Madonu ciemos. Pēc trīs gadu spēlēšanas Valmieras komandā viņš ir arī atgriezies Madonas florbola komandā, jo sapratis – jāiet tur, kur var sniegt lielāku pienesumu.
Vēl papildus pamatnodarbei Guntis Jansons mēdz vadīt pasākumus. Lai gan darbs esot diezgan nogurdinošs, jo ilgas stundas ir jāizklaidē citi, viņam jau patīkot parunāties, Guntis smej. – Man vispār patīk uz lietām paskatīties caur humora, reizēm arī melnā humora prizmu. Brīvos brīžos mēdzu piedalīties radio humora topā. Klausītājiem nosauc tēmu, un noteiktā laikā par to ir jāiesūta paša izdomāts joks. Man ir izdevies arī uzvarēt un iegūt balvas. Pēdējās bija biļetes uz leļļu teātri (smejas). Tas, protams, ir patīkami, bet visvairāk priecē, kad izdodas tas, ko dari. Uzskatu, ka cilvēkam ir jācenšas būt labākam, pozitīvam, jo dzīvē pozitīvais arī pievelk pozitīvo.
06.10.2017.