Mēs visi esam tik dažādi – katrs strādājam sev tuvā un patīkamā profesijā, mums ir sava aizraušanās, savs hobijs, kas sagādā prieku un ir sirdij tuvs. Savu īsto hobiju ir atradis arī Andris Ruskis, viņš ir īsts sava darba entuziasts, un kokapstrāde patiesi ir nodarbe, kas iedvesmo un viņam patīk.
– Mana pamatprofesija ir lidotājs, es lidoju līdz trīsdesmit astoņu gadu vecumam. 1992. gadā man jau bija iestājusies izdienas pensija, tāpēc lidošanu pametu un atnācu apgūt vecvecāku zemi. Kā redzams, nevar nopelnīt, darot to, ko nesaproti. Nebija jau gluži tā, ka es neko nesapratu no galdniecības, bet ēst gribējās un ar kaut ko bija jānodarbojas. Tolaik, kad vēl lidoju, biju tādā grupā, kas gatavoja koka lidmašīnas. Zināmu pieredzi ieguvu tur. Pamazām sāku attīstīt prasmes, vispirms strādāju taras cehā, pēc tam nodarbojos ar koka plākšņu līmēšanu, 12 gadus pavadīju Smiltenes novada Variņos pie sava drauga un domubiedra Anša Dzērves, viņam bija cehs, kurā strādāju un pilnveidoju savas amata prasmes. Izņemot galdniecību, neko citu neatradu, bet izglītības šajā jomā man nav. Pamatzināšanas man bija, to, ko vajadzēja iemācīties papildus, apguvu internetā, – stāsta Andris Ruskis.
Andrim piemīt inženiertehniskās zināšanas, kas nozīmē, ka viņš var diezgan daudz strādāt ar darbgaldiem, savukārt zināšanas par kokapstrādi nācās smelties, iegūstot pieredzi no citiem un vērojot, kā viņi to dara. Arī kādreiz Rīgā, uzņēmumā „Zunda", Andris daudz ko apguvis – braucis skatīties, kas tur notiek, kā lietas darāmas.
– Ja kaut kas interesē un ar to gribas nodarboties, tad jāpēta, jāskatās, jāmācās. Ja pielec – ļoti labi, bet, ja ne, tad jāskatās uz citu pusi, – smejoties saka Andris Ruskis.
Protams, ka process no koka līdz galarezultātam nav viegls un vienkāršs. Tas sevī ietver izejmateriālu iegūšanu, sagatavošanu, slīpēšanu, lakošanu un vēl daudz citu darbību, lai tiktu pie kārotā. Protams, var gadīties un arī gadās pa kādai šmucei, bet tas piedien pie darba ikdienas.
Andrim ļoti patīk gatavot pulksteņus – gan pie sienas karināmos, gan ietvert tos kādā kastītē. Pats jēdziens „laiks" viņam šķiet interesants. Andra darba telpās pie sienas sakārti vairāki pulksteņi, tie veidoti gan minimālisma stilā, ciparnīcas vietā iztiekot ar strīpiņām, kas simbolizē noteiktu diennakts stundu, gan pulksteņi ar arābu un romiešu cipariem. Pulksteņi veidoti gan klasiskajā, gan romantisma stilā.
– Katram cilvēkam ir sava gaume, viens saka, ka labs un tīkams ir tāds pulkstenis, citam viss šķiet pilnīgi otrādi. Jāteic, gatavoju tikai radiem, draugiem un paziņām. Viss, ko esmu uzmeistarojis, ir dāvanas, ko dāvinu sev zināmiem cilvēkiem vai kuri man palūdz izgatavot dāvanu kādam sev tuvam cilvēkam. Visbiežāk man ir lūguši izgatavot „tavu pirmo miljonu" jeb „tavu pirmo pensiju". Tā ir koka plāksnīte, kurā iestrādāts lodziņš un tajā ievieto sešas desmit eiro naudaszīmes. Pirmo banknoti ievieto visā garumā, bet pārējās saloka tā, lai redzama būtu tikai nulle – sanāk miljons. Esmu tādas dāvanas gatavojis gan kāzām, gan citiem svētkiem vai pasākumiem. Saviem un pazīstamu cilvēku mazbērniem esmu gatavojis pikares trijstūri – tā saucamo jumtiņu, kas lokās ciet un vaļā. Tolaik, kad es aktīvi strādāju šajā jomā, liels pieprasījums bija pēc saliekamajiem plauktiem, bet viens pats to izdarīt nevaru, un, tā kā galdniecība man ir tikai hobijs, priekš kam skriet? – nosaka Andris Ruskis.
Jautāts par to, kas savā darbības procesā pašam patīk vislabāk, Andris atbild, ka tā ir domāšana un radošu domu ģenerēšana.
– Man no sākta gala ir paticis domāt. Laikā, kad strādāju Smiltenes novadā un mans kolēģis Ansis sacīja, ka vajag kaut ko izdomāt, es priecīgi berzēju rokas, jo bija, ko darīt. Ja, piemēram, man saka, lai pagatavoju desmit kubus, man tikai jāpēta strādnieki, jārauga, kā viņi strādā, un vajadzības gadījumā jāstrostē, lai nesataisa šmuci. Kaut ko atrast, atrisināt, izdomāt – tas man patīk! Es jau pats par sevi drusku iesmeju, ka tas, ko kādreiz divās dienās izdomāju, tagad jādomā ilgāku laiku, -smej Andris.
Viņš piebilst, ka tagad nekas vairs nespējot viņu sakaitināt, jo ikdienas ritmu Andris sev nosakot pats.
– Man vairs nav jāceļas noteiktā laikā, lai pagūtu laicīgi ierasties darbā, bet esmu iemācījies sevi disciplinēt, tāpēc gluži brīvsolī nedodos. Esmu sev iestāstījis, ka jāceļas pulksten 6.30, vakarā man noteikti jāizdomā, ko darīšu nākamajā dienā, ja to neizdomāju, tad visa diena man ir sačakarēta. Tad nu arī jāpilda savs noliktais režīms, cik nu izdodas, cik neizdodas, bet tā nu ir.
Protams, katram darbam ir arī sava garoziņa. Jautāts par to, Andris atsaka, ka vairāk vai mazāk savā darbā viņam patīk viss. Nepatīkot tas, ka sieva liekot ravēt dārzu un tupēt uz ceļiem dobē. Runājot par galdniecību, Andris piebilst, ka katram kokam ir savas īpašības un ar visiem ne tuvu nesanāk strādāt vienādi. Kāds ir elastīgāks, cits vairāk drūp, un paiet kāds brītiņš, kamēr piešaujas roka. Pēdējā laikā cilvēki diezgan daudz lūdz izgatavot dāvanas no ozola, arī Andris pats savu pulksteņu kolekciju lielākoties gatavojis no šī koka. Vēl tiekot izmantots dižskābardis un osis. Ir lietas, kurām noder arī bērzs un priede. Jāpiedomā esot pie tā, kā izskatīsies galarezultāts, jo svarīgi, lai tas patiktu ne tikai dāvanas saņēmējam, bet arī Andrim pašam.
17.07.2020.