Ērglēniete BAIBA BISTERE ir spilgts pierādījums tam, ka arī pensijas vecumā nav ko sēdēt mājās, bet gan ir jārod aktīvas nodarbes un nav jābaidās izkustēties, sevi izpaust. Kā Baiba secina, viņas aizraušanās ir atkarīgas no gadalaikiem – ziemā vairāk sanāk pievērsties rokdarbiem, vasarā tie ir dārza darbi, tāpat patīk gatavot, pēdējos gados par sirdslietu ir kļuvušas arī līnijdejas.
Baiba Bistere gan atzīst, ka mīlestība uz radošu darbošanos viņai vijusies cauri visam mūžam. Darba gadus Baiba nostrādājusi par šuvēju, savukārt brīvos brīžos vienmēr vilinājusi deja. – Laikam tas nāk no mazotnes. Atceros, kamēr mājā skanēja radio un lielie pa virtuvi strādāja, es viena pati istabā valsi iemācījos. Pēc skolas aizgāju uz Naukšēnu proftehnisko vidusskolu mācīties par šuvēju; tur bija ļoti labs deju kolektīva vadītājs – bijušais baletdejotājs. Viņš mūs labi izdresēja, reizēm mēģinājumi ilga līdz pusdivpadsmitiem naktī, – atminas Baiba Bistere.
Pēc skolas viņa atnākusi strādāt uz Madonu par šuvēju un piegriezēju. Ar draudzeni skolā pieradušas pie aktīvas kultūras dzīves, tāpēc arī šeit gribējies turpināt iesaistīties pašdarbībā. Baiba turpina: – Nodibināja „Lauktehnikas" deju kolektīvu Birutas Vīņaudes vadībā, kurā mūs paņēma. Tā bija ļoti laba kolektīva vadītāja, un šis laiks bija vienkārši lielisks – koncerti, braukšanas, iešanas, jauni draugi. Vislielākais pārsteigums bija mūsu pašā pirmajā skatē, kad bijām dejojuši mazliet vairāk par pusgadu. Apsteidzām visus tā laika labākos deju kolektīvus, iegūstot 1. vietu. Arī turpmāk regulāri uzrādījām labus rezultātus, iegūstot iespēju izbraukāt Lietuvu, Karpatus, Ļeņingradu, Kaukāzu.
Ar laiku Baiba nodibināja ģimeni, piedzima dēls un meita, tāpēc laika dejošanai atlicis krietni mazāk. Dzīvē arī bijis jāpieņem svarīgs lēmums, kā tagad Baiba Bistere atskatoties vērtē, izšķirīgās situācijās viņai vienmēr kāds stāvējis aiz muguras un izdevies izvēlēties pareizo virzienu.
– Madonā nostrādāju 12 gadu, bet tad vajadzēja izdarīt izvēli – palikt dzīvot ar vīru katram savā istabā, jo tad jau nevarēja atsevišķi noīrēt dzīvokli vai pārvākties. Sadzīves pakalpojumu kombināta vadība bija ļoti pretimnākoša un piedāvāja vietiņu Ērgļos. Tā es te arī atnācu ar diviem maziem bērniem. Nu jau būs 25 gadi, kopš dzīvoju Ērgļos. Sākumā turpināju strādāt par šuvēju, perestroikas laikā padzīvoju arī laukos, bet tas tomēr nebija īstais. Tad jau nāca visas humpalas, šuvējiem darba kļuva krietni mazāk, tā nu sākumā pastrādāju „Jumurdas muižā", tad dažādos veikalos par pārdevēju, – pastāsta Baiba.
Pēdējo gadu pirms pensijas viņa aizgāja bezdarbniekos, izmantojot visus iespējamos kursus, un priekšlaicīgā pensijā pabija tikai vienu mēnesi. Nu rit ceturtais gads, kopš Baiba Bistere ir pelnītā atpūtā. Jāteic, ka mūža otrajā pusē arī iestājusies otrā elpa sadzīviskajās aktivitātēs – kā vienureiz viņa paaicināta uz līnijdeju mēģinājumu, tā arī tur palikusi.
– Man jau kustēties vienmēr ir paticis. Jebkurš pasākums ir iespēja tikt ārā no mājas, sevi parādīt, citus apskatīties. Cik daudz jaunu paziņu ir izdevies pa šiem gadiem iegūt! Kad sadūšojos un aizbraucu uz savu pirmo līnijdeju Baltijas čempionātu, biju tiešām pārsteigta, iegūstot 1. vietu tautas klasē. Uzreiz jāteic, ka tautas klase ir, tā teikt, pati zemākā, kur dejojam tīri savam priekam. Bet āķis lūpā bija radies. Kopš tā laika atkal esmu piedalījusies Latvijas un Baltijas sacensībās, ir gūta 2., 3. vieta. Laiks jau iet uz priekšu, klāt nāk jaunākas, spējīgākas dejotājas. Protams, tas savā ziņā ir azartiņš, bet būtībā vienkārši līnijdejas interesē un gribas izkustēties, – teic Baiba.
Tāpat dzīvē sakritis, ka nu jau divus gadus viņa vada senioru līnijdeju kolektīvu Ērgļos: – Sagadījās, ka atnāca vairākas jaunas dalībnieces, un līnijdeju kolektīva vadītāja Emma Cera palūdza ar viņām padarboties. Tā arī palika, un tagad esam divi līnijdeju kolektīvi. Mācāmies vienkāršākas dejas, gan piedalāmies koncertos, gan kaut kur aizbraucam – cilvēkam ir labi izpausties, ko tad mājās sēdēsi.
Jautāta par citām brīvbrīžu aktivitātēm, Baiba rāda bilžu mapi, kurā safotografēti viņas rokdarbi. Viņa darina konfekšu pušķus, dekoratīvas dāvaniņas uz svētkiem, aksesuārus un tamlīdzīgi. – Ziemā jau tam vairāk laika var atvēlēt. Viss sākās ar to, ka mazbērni beidza bērnudārzu. Ko tādu lai uzdāvina? Konfektes vienas pašas nav interesanti. Tā sāku meklēt internetā un mācīties veidot visādus konfekšu pušķus un dažādas interesantas dāvaniņas. Ziemassvētkiem gatavoju eglītes – no papīra izveido konusu, pa virsu uzlīmē konfektes, izrotā – gan Ziemassvētku tirdziņā patirgoju, gan visus savējos apdāvināju. Lieku „zaptenes" un ledenītes, lai tik ātri nenoēdas, – smej Baiba. Dāvināšanai jubilejās viņa izgatavo arī „tortes" un skaisti izdekorē dzērienu pudeles. Savukārt aksesuāri pārsvarā tiek darināti līnijdeju pasākumiem, lai būtu ne tikai raits dejas solis, bet arī pārdomāts kopskats. – Galvenais jau ir iedvesma, un tad vienkārši ir jādarbojas. Vienīgais, ko vēl neesmu iemācījusies, ir kvīlinga tehnika. Bet jau esmu noskatījusi, ka tas ir smalks un skaists darbs, ko noteikti pamēģināšu, – apņēmīgi pauž Baiba.