Vispirms apmācības
Raftings pa Nīlu sākas ar apmācību. Rafts pat tiek speciāli apgāzts, lai stūrmanis, melnīgsnējs laivas vadītājs, varētu pārliecināties, cik labi esam apguvuši ierāpšanos peldlīdzeklī. Mūs pavada liels skaits kajaku. Izrādās, ka uz katru no mums ir viens kajakists, kas visu brauciena laiku vēro, vai patiešām esam raftā, vai arī laiks kādu no mums izķeksēt no ūdens. Glābšana ar kajaku arī tiek apmācīta. Straujtecē izlecu no rafta. Veste ķermeni tur virs ūdens. Tuvojas mans glābējs. Man jāizpleš kājas, starp tām iebrauc kajaks, atliek tikai apķerties ap laivas purngalu, un esmu sagatavots transportēšanai uz krastu. Mācībās viss liekas tik vienkārši, bet krācēs klāt nāk samulsums, kas nav labākais padomdevējs ekstrēmās situācijās.
Divas eksotiskas dienas, cīnoties ar krācēm
Krāčainais posms turpinās apmēram 30 kilometru. Upē ir gan piektās, gan sestās kategorijas krāces. Tā ir augstākā sarežģītības pakāpe, tāpēc ir neliels drebulis. Divās dienās mēs pārvarēsim 20 dažādas sarežģītības krāču. Dažu krāču nosaukumi patiešām ir iedvesmojoši: Lietusgāze, Atvars, Sērfings lielpilsētā, Sudraba mugura, Knaibles, Laiks apgāzties, Atskats pagātnē, Atriebība, Suņa spalva, Šeikers. Kaut kur paralēli raftam brauc Kaspars ar kajaku. Viņa pavadonis brauc pa priekšu, rādot veiksmīgas krāču pārvarēšanas vietas. Miku ar visu filmēšanas aparatūru mums pa priekšu ved atsevišķs rafts. Pirmās krāces izbraucam ar izbīli, bet visi paliekam raftā. To nevar teikt par nākamajām, kur laikam peldamies visi. Man ir aizdomas, ka šo peldi sarīkoja stūrmanis, pārbaudot mūsu reakciju vienkāršākās krācēs, lai nebūtu problēmu turpmāk. Ar savu māku priecē pavadoņi ar kajakiem. Augstākās klases triki. Arī mūsu Kaspars cenšas neatpalikt un demonstrē skaistu slalomu. Tiek pārvarēta viena krāce pēc otras, bailes aizstāj piedzīvojumu kāre un adrenalīns. Vietām lejā gāžamies pa vertikālu sienu, pilnīgi brīnums, kā straumē un ūdens mutuļos netiekam samalti. Pārvarot šādas vietas, raftā atskan prieka gaviles. Tālāk seko neveiksmīgs manevrs, un krācē mēs ieejam ar sānu. Skaidrs, ka rafts ir apgāzies, un vēl pie tam iznirstu zem tā pilnīgā tumsā. Nirstu dziļāk ūdenī un pārnirstu pie borta drošības auklām. Paldies Dievam, viss kārtībā.
Arī otrajā dienā seko tas pats, kas pirmajā, tikai jau citas krāces. No rīta šķiet: kas nu tur, vakar jau viss izbaudīts, bet, stāvot ar airi upes krastā, atkal pārņem drebulis. Pārskatot raftinga fotoattēlus, manī uzbango tādas vienreizējas emocijas, ko nemāku aprakstīt. Zinu, ka šo braucienu nekad neaizmirsīšu.
Turpmākās divas dienas braucam pa Nīlu ar sotiem – divvietīgām smailītēm. Tie ir ātrāki par raftiem, un arī upe vairs nav tik krāčaina. Šo braucienu var saukt par pārgājienu palmu ēnā. Vērojam krāšņo piekrastes dabu, īpaši eksotiska tā ir uz salām. Upē daudz lielu akmeņu, un uz tiem saulē gozējas putnu bari. Krastā sievietes mazgā veļu un to izklāj uz akmeņiem – laikam ātrāk izžūst. Turpat peldas un rotaļājas bērni. Kad gribam viņus pacienāt ar konfektēm, bērni nez kāpēc aizmūk. Arī mēs atrodam eksotisku vietu starp divām salām un veicam ūdens procedūras. Svelmainā dienā atrasties ūdenī un nobaudīt ananasu – tas tik ir komforts. Nakts tiek pavadīta teltīs upes krastā. Neviena viesnīca nespēj aizstāt gulēšanu brīvā dabā un vēl tik tālu no mājām. Vakarā tiek spēlēta ģitāra, bungojam uz afrikāņu bundziņām un dziedam latviešu dziesmas. Braucam tālāk – salas, palmas, zvejnieki… Paradīze!
Galapunktā mūs gaida smagā automašīna. Sakraujam laivas un dodamies uz Bujangali Falls, kur atrodas mūsu mantiņas un kur vēl padzīvosim dažas dienas līdz izlidošanai.
Vietā, kuru varēju vien iztēloties
Nākamajā dienā izdomājam izīrēt motorlaivu un paceļot pa Viktorijas ezeru. Līdz Jinjai, kas atrodas ezera krastā, no mūsu nometnes ir 8 kilometri. Aizkļūšanai līdz pilsētai izmantojam boda bodas. Tas ir kaut kas līdzīgs mocītim vai mopēdam, uz tā reizēm vadā pat divus pasažierus. Piestātnē pašlaik tiek uzkrauta liellaiva. Krāvēji uz pleciem nes preces uz laivu, daļa ceļa viņiem jāveic pa ūdeni. Izskatās kā filmās par kolonizatoriem. Sakāpjam izīrētajā laivā un dodamies ezerā. Kāds zvejnieks rāda savu lomu, apmēram 15 kilogramu smagu Nīlas melno asari. Nokļūstam zvejnieku ciematiņā. Krastā rindā izvietojušās laivas gaida nakts krēslu, kad vietējie dosies zvejā petrolejas lampu gaismā. Žāvējas izklātie tīkli, starp ēkām staigā kazas un teļi. Ciemats šķiet kā izmiris, dzīve šeit atsāksies naktī. Starp ēkām paceļas dūmu strūkliņa, dodamies turp. Sieviete uz restēm virs ugunskura cep zivis, mēs tiekam pacienāti ar vienu no tām.
Lūdzam motorlaivas vadītāju mūs aizvest uz Nīlas izteku. Jā, no Viktorijas ezera neiztek vis strautiņš, bet upe Daugavas platumā. Daudzi pasaules apceļotāji meklējuši šo vietu. Bērnībā, lasot viņu grāmatas par Āfriku, iztēlojos sevi viņu vietā. Tagad nekas nav jāiztēlojas – es esmu šeit.
Autors: ARVĪDS APFELBAUMS