(Sākums 21. novembra laikrakstā)
Nokļūstam arestā
Pēcpusdienā Kaspars dodas pārgājienā uz tuvējo ūdenskritumu. Ar stundas starplaiku arī mēs ar Oskaru izdomājam iet pastaigāties pa džungļiem tajā pašā virzienā, kur aizgāja Kaspars. Nonākam pie robežas, kur sākas tropiskais mežs, izlasām izkārtni, uz kuras rakstīts, ka bez pavadoņa tālāk iet aizliegts. Rakstīto neievērojam un dodamies baudīt pirmatnējo dabu. Pēc stundu ilgas pastaigas ieraugām pretī nākam Kasparu kopā ar trim formās tērptiem ugandiešiem, diviem no tiem uz pleca automāti. Izrādās, Kaspars, pirms devās mežā, samaksājis parka administrācijā 20 ASV dolāru, un viņu šie vīri pavada, bet mēs ar Oskaru esam pārkāpuši parka noteikumus. Tālāk seko arests un teikums: „Jāiet uz parka administrāciju." Piedāvāju kukuli, neņem. Sajūta jocīga, jo aiz muguras divi ar kalašņikoviem. Beidzas viss labi, tikai naudiņu vajadzēja iedot tā pavairāk.
Pārsteidz dzīvnieku daudzveidība
19. februāris. No rīta pametam Buhoma kopienu un braucam uz Karalienes Elizabetes nacionālo parku. Tā ir savannu zeme ar akāciju koku līdzenumiem. Tas ir neiedomājams kontrasts pēc ekvatoriālo mežu apskates. Iekārtojamies Mweya hostelī, ejam laicīgi gulēt, lai trijos no rīta dotos laivas braucienā pa Kazinga kanālu, kas savieno Edvarda un Georga ezeru. Pārsteigumu pilns brauciens: kanālā peldas daudz nīlzirgu, dubļos un ūdenī guļ bifeļi, krastā iznākušas padzerties dažādas antilopes, peld krokodili, un vēl – neiedomājams putnu daudzums. Visinteresantākais ir līdzāspastāvēšana: uz bifeļu mugurām sēž putni un lasa kukaiņus, turpat blakus guļ nīlzirgi, un trīs metru attālumā snauduļo krokodils – tas viss pastāv bez asins izliešanas. Un tad vienā brīdī parādās ziloņi, kas mielojas krūmājos. Viens no viņiem iznāk krastā, iebrien ezerā, iztrenkā nīlzirgus un tad sāk sevi apšļakstināt ar ūdeni. Ūdenī guļošie nīlzirgi izrāda cieņu pret ziloni un aizmūk no krasta uz dziļākiem ūdeņiem.
Nākamās dienas rīts. Vēl ir tumšs, kad dodamies braucienā pa Karalienes Elizabetes parku. Jau pašā sākumā mums izdodas satikt ziloņu ģimeni. Ziloņu izmēri ir lieli, šeit nav zooloģiskais dārzs, un, tos vērojot, rodas bijība un cieņa. Turpat kaut ko ēdamu meklē pērļu vistiņas. Bariem klīst kārpainās cūkas, bifeļi un antilopes, tikai visu zvēru karali – lauvu – neizdodas satikt. Lišķīgi pār ceļu pārskrien šakālis, man viņš dikti nepatīk.
Nāk pusdienas laiks, un pieaug svelme, dzīvnieki kļūst mazkustīgi un meklē ēnainākas vietas, arī mums laiks doties tālāk. Pa ceļam kalnos apskatām nodzisušu vulkānu krāterus, dažos no tiem izveidojušies ezeriņi, citos – bagātīga augu valsts. Vakarā nonākam Kibale nacionālajā parkā, tas ir netālu no Fort Portal pilsētas. Braucot vērojam, kā banānu birzis nomaina tējas plantācijas, ieraugām arī kokvilnas laukus. Pa ceļam apskatām vietējā karaļa muzeju. Karalis miris, bet tiek parādīta pēcnācēja savrupmāja. Muzeja, ja vispār tas ir šī vārda cienīgs, apskate vairāk izskatās pēc izspiešanas, atkal jāmaksā naudiņa – nodevas paliek nodevas.
Pērtiķu fotomedības izdodas
Šodien – šimpanzes. Sākas skaisto skatu medības gan fotoaparātam, gan kinokamerai. Lai sameklētu šimpanzes, nākas nopietni papūlēties, bet tas mūs nesarūgtina. Izdodas kārtīgi izstaigāties pa tropu mežu un ieklausīties dažādās pērtiķu sasaukšanās skaņās. Beidzot atrodam šimpanžu ģimeni. Tā, ērti iekārtojusies koku galotnēs, bauda tropu augļus un augstprātīgi nolūkojas uz mums. Arī šimpanzes pēc saviem izmēriem ir iespaidīgas un jābūt diezgan uzmanīgam, lai tās nenokaitinātu. Vēl mums izdodas redzēt paviānu, sarkanastu pērtiķus un melnus pērtiķīšus ar baltu mutīti. Kad beidzas pastaiga pa mežu, abi ar Miku nolemjam līdz informācijas centram iet kājām pa ceļu. Šoreiz mēs nesēžam busiņā, bet esam vienkārši gājēji, tādēļ jāuzmanās, lai kāds neuzbrauc virsū. Autovadītājiem šeit valda likums – jo lielāks auto, jo varenāks autovadītājs, un skaņas signāls domāts, lai pataurētu. Uz ceļa daudz taureņu, mums izdodas papētīt to daudzveidību un daudzkrāsainību. Pārītis taureņu, kurus uz ceļa atrodu beigtus, nonāk manā herbārijā un atceļo uz Latviju.
Pēc šimpanžu fotomedībām dodamies pastaigā pa purvu, takas garums – 4,5 kilometri. Šeit mūs atkal sagaida pērtiķi. Paviāniem pat rāpjamies pakaļ pa purvainu rāvu, atbrīvojot ceļu no dzelkšņiem un krūmiem, taču tāpat izdodas saskrāpēt savu daiļo ķermeni. Šo grūtību pārvarēšana atmaksājas, jo paviānu ģimene no mums nemūk un varam iegūt labas fotogrāfijas un skaistus filmu kadrus. Viens no paviāniem ģimenei ir tāds kā sargs, kas krata zarus un brīžiem iebļaujas, vēstot, ka tālāk iet nedrīkst. Purva malā aug cukurniedres, savukārt purvā – milzīgi papirusa lauki.
Vakarā, sēžot kempinga mājiņas terasē, apspriežot dienā redzēto un malkojot vēsu alu, krēslā ieraugām liesmojošus kalnus. Tur tiek dedzināti izcirstie džungļi, lai sagatavotu jaunas lauksaimniecības zemes. Bet kur nākotnē dzīvos šodien redzētās šimpanzes?
Autors: ARVĪDS APFELBAUMS
AUTORA foto