(Sākums 21. novembrī)
Ir 13. februāris. Oskars, Miks un es 9.45 izlidojam no Rīgas uz Amsterdamu un tālāk ar KLM aviokompānijas lidmašīnu nokļūstam Ugandas pilsētā Entebē, kas atrodas 30 km no Ugandas galvaspilsētas Kampalas. Kaspars izlidoja jau dienu iepriekš ar citas lidsabiedrības lidmašīnu, jo līdzi veda laivu. KLM šādu bagāžu neņem pretī.
Pulkstenis ir 9 vakarā, un mēs saņemam imigrācijas virsnieka zīmogu pasē ar atļauju iebraukt Ugandā. Šis zīmogs ir arī vīza. Kaspars jau noorganizējis, ka mūs sagaida „Afri tors safari" pārstāvis Asio. Turpmāk šis cilvēks kļūst par mūsu labāko draugu.
Pirmie iespaidi
Tumsā pārsteidz automašīnu kustība pa ceļa kreiso pusi, liekas, ka tūlīt, tūlīt sadursimies ar pretī braucošām automašīnām. Vietējo autovadītāju braukšanas kultūra ir dīvaina – skan signāli, tiek mirkšķinātas ugunis, skaļa vārdu apmaiņa. Nav nekādas vēlēšanās pašam mēģināt braukt, bet mūsu pirmais ekspedīcijas variants bija pašiem iznomāt automašīnu. Tagad saprotu, kāpēc mums neviens to neiznomāja.
Man liekas, ka visa pilsēta dzīvo gar ielu malām. Te tirgojas, gatavo ēdienu, griež matus, labo motociklus un automašīnas. Darbošanās notiek petrolejas lampu un lukturīšu apgaismojumā, valsts nespēj pietiekamā daudzumā saražot elektroenerģiju. Melnais tumsas priekškars man rada fantastisku sajūtu, it kā es no kosmosa lūkotos uz cilvēku radītu skudru pūzni, kura iedzīvotāji ir cilvēki ar melnām sejām.
Esam kempingā „Red Chili". Te mūs sagaida Kaspars. Sveicienam pasniegtā roka, smaidošā seja viņam ir sārta, apdedzinājis saulē, jo visu dienu pavadījis, braukājot ar kajaku pa Nīlas krācēm. Izskatās dikti apmierināts. Braukt pa Balto Nīlu bija sens viņa sapnis. Nekas, ekspedīcijas noslēgumā arī mēs izbaudīsim šīs upes ūdeņus.
Pirms gulētiešanas nobaudām alu ar šai vietai piemērotu nosaukumu „Nila special". Nonākam pie secinājuma, ka turpmākajās ceļojuma dienās šo dzērienu izmantosim slāpju remdēšanai, jo tas atbilst mūsu latviskajai mentalitātei. Kempinga bāra telpās starp galdiņiem staigā sprogainas kazas un diedelē ēdamo. Sākumā tas pārsteidz, bet vēlāk kazas tiek pieņemtas kā bāra neatņemama sastāvdaļa.
14. februāra rīts. Jāceļas. Naktī temperatūra pie ieslēgta ventilatora bija piemērota gulēšanai, no rīta pat prasījās pēc segas. Pa dienu temperatūra sasniedz 27 grādus, jūtos kā svelmainā augusta dienā. Ēdot brokastis, klausāmies putnu balsīs, vērojam lidojošus taurenīšus, jūsmojam par ziediem – un tas viss februārī. Dienas pirmā puse tiek veltīta galvaspilsētai Kampalai. Apmeklējam arī muzeju, apskatē visinteresantākais ir etnogrāfiskā ansambļa uzstāšanās. Āfrikai piemīt aizraujoša, ritmiska mūzika. Pati Kampala manā izpratnē sastāv no divām daļām: sakopts centrs – turīgajiem, priekšpilsēta – pārējiem. Centrā – augstas klases viesnīcas, bagātas villas, bankas un visur pie vārtiem vai ieejām sargi ar kalašņikovu. Priekšpilsētā – spilgtas noplukušas reklāmas, nesakopta apkārtne, automašīnu un motociklu korķi, izkārta veļa un nenormāls troksnis.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 28.11.2009.
Autors: ARVĪDS APFELBAUMS
Foto no personiskā arhīva