Temperatūra aiz laika ir otrs visbiežāk mērītais fizikālais lielums. Pirms gadiem 500 cilvēki temperatūru vēl noteica tikai pēc sajūtām – „silts", „auksts", „karsts", to mērīt neprata. Itāļu zinātnieks Galileo Galilejs 1592. gadā eksperimentēja ar termoskopu – ar ūdeni piepildītu lodveida kolbu ar tievu, garu cauruļveida kaklu.
Ja ūdeni kolbā sildīja, tas izpletās, un tā līmenis caurulītē cēlās augstāk. Precīziem mērījumiem ierīce nederēja – caurulītes gals bija vaļējs, procesu ietekmēja ne tikai temperatūras, bet arī atmosfēras spiediena izmaiņas. Šo nepilnību 1654. gadā novērsa Toskānas lielhercogs Fernando II Mediči – viņš savam instrumentam noslēdza caurulītes vaļējo galu un caurspīdīgo ūdeni aizvietoja ar labāk saskatāmo alkoholu – brendiju. Līdz termometram atlika tikai solis – pievienot skalu ar iedaļām. Bet uzradās sarežģījumi: mūsdienās, piemēram, strādājot ar mērlineālu, mēs kā pašu par sevi saprotamu uzskatām, ka nulles iedaļa ir lineāla galā un attālums starp iedaļām ir 1 mm. Veidojot termometru, problemātisks bija gan jautājums, kuru temperatūru uzskatīt par „nulli", gan kā dalīt skalu. Katrs termometra izveidotājs ieteica savu risinājumu, un XVIII gs. pastāvēja 35 atšķirīgas temperatūras skalas. Pamazām, atbirstot neērtākajām, palika trīs. Dancigā (tagad – Gdaņska) dzimušais stikla pūtējs Gabriels Daniels Fārenheits 1714. gadā savam dzīvsudraba termometram par pirmo atskaites punktu (viņš šai temperatūrai piešķīra vērtību 320F) izvēlējās tolaik zemāko iegūstamo – ūdens, salmiaka un ledus maisījuma – temperatūru, par otro – normālo cilvēka ķermeņa temperatūru (960F). Francūzis Rene-Antuan Ferhault de Reaumur par savas temperatūras skalas atskaites punktiem izvēlējās ūdens sasalšanas temperatūru (00R) un ūdens vārīšanās temperatūru (800R). Reomira skalu ilgu laiku lietoja Francijā un Vācijā, bet tagad vairs tikai kā tradīciju – Šveices un Itālijas sierdari. 1742. gadā zviedru astronoms Anders Celsijs ierosināja intervālu starp ūdens vārīšanās un ledus kušanas temperatūrām termometru skalās dalīt 100 daļās. Viņš gan par 00C ieteica ūdens vārīšanās, bet par 1000C – ledus kušanas temperatūru. Zviedru dabaszinātnieks Karls fon Linnejs pēc diviem gadiem skalu apgrieza mums pierastā veidā. Iepazīstot vielu molekulāro uzbūvi, kļuva skaidrs, ka temperatūra raksturo vielas molekulu haotiskās kustības ātrumu – atdziestot molekulu kustība kļūst lēnāka. 1892. gadā Viljams Tomsons (lords Kelvins) ierosināja par nulles vērtību uzskatīt tādu temperatūru, pie kuras molekulas vispār apstājas („absolūtā nulle"). Kvantu fizikas likumi neļauj šo temperatūru sasniegt pat teorētiski, to var tikai aprēķināt, mūsu pierastajā skalā tā ir -273,150C. Kelvina temperatūras skalu lieto zinātnē.
17.06.2022.