Būt dabā, apceļot skaisto Latviju un tālākas zemes ir fantastiska izvēle, kā pilnvērtīgi pavadīt laiku un gūt brīnišķīgus iespaidus un atmiņas.
Pārgājienu entuziaste ALISE KRILOVA jau vairākus gadus dodas dažādos pārgājienos un ar saviem pieredzes stāstiem iedrošina arī citus riskēt un baudīt skaistumu, ko sniedz apkārt esošais.
Iepazīstinot ar sevi, Alise teic: – Kad iepazīstos ar svešiem cilvēkiem man patīk teikt, ka esmu Alise no Brīnumzemes, kā slavenajā Lūisa Kerola romānā. Mana pamatnodarbošanās ir kā grāmatveža palīgam un skaistumkopšanas jomā, bet pēdējos gadus esmu nonākusi pie slēdziena, ka vēlos iedvesmot cilvēkus mainīt savu dzīvi un viens no likumsakarīgiem nākotnes plāniem ir uzrakstīt grāmatu.
Taujāta, kā aizsākās interese par pārgājieniem, Alise Krilova pastāsta: – Kad tikko biju pabeigusi vidusskolu, 19 gadu vecumā radās ideja, ka vēlos doties uz Spāniju, iet slaveno Camino ceļu. Biju lasījusi Paulu Koelju grāmatu "Burvja piezīmes" par šo maģisko piedzīvojumu un jutos iedvesmota. Protams, finanses neļāva šo sapni piepildīt, un tas ar laiku izzuda. Pirms četriem gadiem strādāju tūrisma sfērā un mani uzaicināja doties nelielā pārgājienā, kura laikā pamanīju kādu sievieti ap 60 gadiem ar profesionālu pārgājienu ekipējumu un devos viņu uzrunāt. Kā izrādās, dzīvojam vienā pilsētā un viņa gatavojas kārtējo reizi doties uz Spāniju iziet vienu no Camino ceļiem. Piedāvāja pievienoties. Tas bija viens no pirmajiem manas dzīves brīžiem, kad apstiprinājās teiciens, ka satiekam īstos cilvēkus īstajā brīdī.
Atceroties savu pirmo pārgājienu, Alise turpina: – Pirmais nopietnais pārgājiens bija Spānijā, Ziemeļu ceļš. Diemžēl jau pirmajās dienās smagi saslimu un plānoto 27 dienu vietā nogāju tikai deviņas. Ļoti pārdzīvoju, bet sapratu, ka šis nebija mans ceļš, ka to man jādodas iziet vienai, un tā arī darīju. Un pats galvenais, ka man nevienam citam nekas nav jāpierāda, jo to daru sev. Atgriezos pagājušajā gadā un izpildīju savu mērķi. Visus savus maršrutus izvēlos pēc sajūtām. Ļoti uzticos savai intuīcijai, ieklausos zīmēs. Šogad nogāju okeāna ceļu no Portugāles līdz Santjago de Kompostelas katedrālei Spānijā. Mans sākotnējais mērķis bija vienā no punktiem griezties atpakaļ Portugālē un iziet otru maršrutu, bet pēdējā vakarā pirms šī pagrieziena es satiku pāri cienījamā vecumā no Austrālijas, kuri man sāka stāstīt par spiritual way, par kuru līdz šim nebiju neko dzirdējusi. Nākamajā dienā mainīju savu plānu, un tas bija mans labākais lēmums. Par to, kas notika šajā posmā un citos pārgājienos es stāstīšu Kalsnavas pagasta svētkos, šo sestdien, pulksten 14. Arī par to kā gatavoties ceļam, ko likt mugursomā.
Alise ir iecienījusi pārgājienos doties viena pati.
– Esmu tikai es un mana mugursoma. Iešana ir mana meditācija. Dabai ir liels spēks, tā dziedina. Tādēļ šogad mazs sapnis ir doties vēl vienā pārgājienā uz Itāliju. Iziet posmu no Toskānas uz Romu, – atklāj Alise Krilova. – Ejot pārgājienos vienatnē, es esmu sapratusi, ka vienīgais, no kā cilvēkam ir jābaidās, ir viņa paša domas. Esmu iemācījusies tās kontrolēt. Agrāk ļoti satraucos par to, ka kaut kas var neizdoties, plāni mainīties, bet tagad esmu ļoti mierīga un viena no svarīgākajām atziņām ir tāda, ka ceļš pats visu sakārto. Pārgājienus, kurus eju es, mēro divu veidu cilvēki. Tie, kuriem ir kāds smagums dvēselē, un tie, kuriem tas ir piedzīvojums, sportiska aktivitāte. Es piederu pie pirmajiem. Visus gadus devos ceļā, lai atrastu atbildes vai atlaistu kādus pārdzīvojumus. Pagājušajā gadā, sasniedzot katedrāli, bija tukšuma sajūta, bet šogad bija pilnīgi citas emocijas. Sapratu, ka atbildes atrodam tikai tad, kad pareizi noformulējam savus jautājumus.
Jautājot, kas ir tas, kas aizrauj atkal un atkal doties pārgājienos, Alise uzsver: – Piedzimstot mēs tiekam ielikti rāmjos. Mums tiek galvā ielikta doma par to, kādam ir jābūt mūsu reliģiskajam, politiskajam viedoklim, attiecību modulim, izglītībai utt. Pienāk brīdis, kad saproti, ka no šī rāmja vēlies izkļūt, būt brīvs. Cik daudzi var šajā brīdī pateikt, ka sevi mīl, ka ir patiesi laimīgi? Lai es to varētu pateikt, man vajadzēja 30 gadus. Lai arī cik ļoti es mudinātu cilvēkus doties pārgājienos vienatnē, tieši šogad, lai cik ironiski tas liktos, caur saviem vārdiem manas meklētās atbildes izteica pārinieks, kurš pievienojās vienā no gājiena dienām. Un pateicoties viņam, lidojot no Porto uz Latviju, iegādājos nelielu datoru, lai sāktu rakstīt savu literāro darbu. Pati daudz lasu psiholoģiju, jo tikai tā mēs varam izprast apkārtējos cilvēkus un viņu rīcību, nenosodīt. Ceļā satiec dažādus cilvēkus ar dažādiem uzskatiem un dzīves pieredzēm. Tu iemācies uzklausīt un izprast, ka tie var atšķirties. Un tas ir brīnišķīgi, jo tas pierāda, ka mēs katrs esam unikāls, ar atšķirīgu skatījumu uz dzīvi. Es neesmu reliģiska persona, bet eju šo svētā Jēkaba ceļu. Stāstu par tā vēsturi un pieņemu ikkatru cilvēku. Viens tos iet reliģisku motīvu vadīts, es tos eju, lai atrastu sevi.
Lai dotos īpašos pārgājienos, nav nepieciešams doties tālu no mājām. Arī Madonas novadā ir skaistas vietas, kuras izstaigāt un smelties enerģiju.
– Esmu izpētīju, ka arī Madonas novadā ir vairākas pastaigu takas, maršruti. Ir iespēja pastaigāt pa Vesetas palienes purvu, Smeceres sila Mežtaku, Lazdonas ezera loku u.c. Vienmēr mudinu, ka, ja sapnis doties uz citu valsti liekas tāls, tad sākt ar Latvijas maršrutiem! Nelieliem soļiem pietuvoties lielākam mērķim. Esmu izgājusi arī vairākus Latvijas Camino posmus, kuri sākās no Igaunijas robežas. Arī ejot pa mūsu ceļiem, esmu sastapusi sirsnīgus cilvēkus, kuri piestāj aprunāties, piedāvā palīdzību, – prieku pauž Alise. – Daudziem liekas, ka pārgājienos guļ teltīs, iet gar šosejas malu. Nē, ir gājējiem paredzētas naktsmājas alberģes, arī Latvijā ir gājējiem norādīta informācija par to, kur iespējams pārnakšņot. Maršruti veidoti tā, lai tie maksimāli ietu pa meža takām, nomalēm. Retu reizi ir kāds posms, kurš ved cauri pilsētām. Pats galvenais ir nebaidīties no valodas prasmēm, fiziskajām spējām. Šovasar satiku Keitu no Amerikas, kura mēroja ceļu pāri Latvijai, un viņai ir 72 gadi! Katru gadu, kad dodos jaunā piedzīvojumā, facebook aplikācijā lieku dienas atskaiti. Priecājos, kad redzu, ka man ir tik daudz sekotāju, kuri katru vakaru gaida manu ierakstu. Tie ar aizrautību seko līdzi notikumiem, atziņām un lielākais lepnums ir tad, kad kādu esi iedvesmojis un tas dodas pirmajā pārgājienā pats.
09.08.2024.