Ceļošana – kādam tā ir atpūta, jaunu iespaidu gūšana, citam – neatņemama dzīves sastāvdaļa. Inga Strazdiņa, kas strādā Madonas novada pašvaldības sociālajā dienestā un ir sociālā darbiniece darbam ar ģimenēm un bērniem novadā, atzīst, ka ceļošana viņai sniedz īsto un patieso laimes izjūtu.
Vismaz trīs reizes gadā atvaļinājuma laikā Inga cenšas doties kādā tuvākā vai tālākā ceļojumā.
– Ceļošana ir mana sirdslieta jau daudzus gadus, bet pēdējos piecus es to daru ļoti aktīvi. Atvaļinājuma laiku pavadu dažādās valstīs. Tas tiek sadalīts vairākās nedēļās visa gada garumā. Neizmantoju tūroperatoru piedāvājumus, bet pati izvēlos ceļojuma galamērķi un apskates objektus. Atzīšu, ka plānot man nepatīk, līdz ar to izvēlos tikai valsti, bet viss pārējais rodas spontāni, turpat uz vietas. Mans mērķis ir ceļot pēc iespējas izdevīgāk, tāpēc meklēju lētākos piedāvājumus lidmašīnas biļetēm, naktsmītnēm. Manuprāt, tas padara ceļošanu interesantāku, aizraujošāku, piedod arī adrenalīnu, – atzīst Inga Strazdiņa. – Informāciju meklēju internetā, bet gadās, ka tā ir neprecīza. To var secināt, tikai jau esot uz vietas. Tad palīdzību lūdzu vietējiem iedzīvotājiem.
Ne vienmēr ceļojumos Inga dodas viena, bieži viņa to dara kopā ar draugiem un domubiedriem.
– Katrā ceļojumā es iepazīstu arvien jaunus cilvēkus. Turpinām uzturēt kontaktus arī ikdienā. Bieži apspriežam ceļojumus, cits citam prasām padomus, dalāmies iespaidos. Laika gaitā izveidojas draudzīgas attiecības, – uzsver Inga.
Kādreiz viņa uzskaitīja savus ceļojumus, bet nu jau vairs ne, jo apskatīto valstu skaits ir mainīgs.
– Skaits jau ir sajucis, bet vēl nesen bija 40 valstis. Skaitīju arī lidojumus, to ir aptuveni 86. No visiem ceļojumiem, visvairāk atmiņā ir saglabājušies ceļojumi uz Irānu un Argentīnu, kā arī Svētā Jēkaba ceļš. Irāna ir īpaša valsts. Pozitīva iezīme, manuprāt, ir tā, ka tur nav ļoti daudz tūristu, līdz ar to arī iedzīvotāji pavisam citādāk izturas pret ceļotājiem, ir ļoti laipni, jauki un izpalīdzīgi. Viņi dara visu, lai ceļotāji atkal vēlētos atgriezties Irānā. Tas viss notiek ļoti vienkārši, bez uzbāzības. Daudzi joprojām uzskata, ka Irāna ir zema līmeņa valsts, tur ir teroristi, konflikti, bet apmeklējot šo valsti priekšstati mainās. Šī valsts man ļoti patika, radīja īpašas izjūtas un pozitīvu pieredzi.
Otra valsts ir Argentīna. Tur es viesojos 2016. gadā un apskatīju Patagonijas daļu. Tā ir īpaša ar dabas ainavām, savu neparedzamo klimatu. Īpašs šis ceļojums bija arī ar to, ka tomēr tā nav Eiropa. Ir jāšķērso okeāns, arī lidojums ir vairāk nekā 12 stundu ilgs, – iespaidos dalās Inga Strazdiņa.
Bieži gadās, ka ir valstis, kurās gribas atgriezties vēl un vēl, bet ir arī tādas, kurās otrreiz nav vēlēšanās nokļūt. Ingai Strazdiņai gan tā nav.
– Katra valsts ir īpaša ar kaut ko savu. Pat nedaudz gribas atgriezties visās, kur esmu bijusi. Vienmēr jau paliek kas tāds, kas nav apskatīts. Katrā valstī ir kas atšķirīgs. Vienā tā ir daba, citā atkal pilsētas. Noteikti atgriezīšos Argentīnā, gribu redzēt Čīli. Došos arī uz Āziju. Šobrīd vienīgais kontinents, kurā neesmu bijusi, ir Āfrika. Nezinu, kur būs mans nākamais ceļojums, jo es tos neplānoju. Tāpat neapmetos arī kūrortos, jo uzskatu, ka tie ierobežo apskatīt valsti. Bieži ir tā, ka, ceļojot vienam, ir lielākas iespējas būt tur, kur tūristu grupas gidi neved. Ir lielāka iespēja izzināt valsti no dažādiem aspektiem.
Uzskatu, ka mums kā Eiropas Savienības pilsoņiem ir atvērtas daudzas valstis, tas atvieglo ceļošanu un paver plašākas iespējas.
Bet pavisam nesen, aizvadītā gada rudenī, Inga Strazdiņa veica īpašu ceļu – Svētā Jēkaba ceļu. Tas ir svētceļotāju ceļš uz iespējamo Svētā Jēkaba atdusas vietu Santjago de Kompostelā. Tiek uzskatīts, ka Svētā Jēkaba mirstīgās atliekas atrodas Santjago de Kompostelas katedrālē.
Turpina Inga: – Šie ceļi ir vairāki. Es izvēlējos Camino primitivo jeb oriģinālo ceļu. Tas skaitās viens no senākajiem, un tas ved cauri kalniem. Tur ir ļoti dažāds reljefs, nav attīstīta infrastruktūra, ir krietni mazāk cilvēku. Kopējais ceļa garums ir 313 kilometru, un to veic 14 dienās. Uz Spāniju devos viena pati, un tas man bija īsts izaicinājums, kā arī lielisks piedzīvojums. Kļūdoties ar lidojumu plānošanu, ceļu veicu vienpadsmit dienās. Bija brīži, kad ej pilnīgi viens, citreiz vienlaicīgi gājām pat trīsdesmit cilvēki. Par Svētā Jēkaba ceļu biju dzirdējusi no draudzenes, kura ir veikusi divus dažādus posmus. Bet pamudināja redzētās bildes beļģu drauga sociālo tīklu profilā. Šobrīd varu atzīt, ka nebiju tam pietiekami sagatavojusies. Zināju, ka ir nepieciešami ērti apavi un mugursoma. Atskatoties uz šo ceļojumu, noteikti vairāk domātu par somas izvēli, līdzi ņemamajām lietām. Franču ceļš ir ļoti grūts, bet tas lieliski atklāj, uz ko cilvēks ir spējīgs, vai var pārvarēt grūtības. Esot vienatnē, pārdomā dzīvi, notiekošo apkārt, bet, ejot kopā ar citiem, ir iespēja iepazīt citus cilvēkus, viņu kultūru, uzklausīt stāstus, iegūt jaunus paziņas. Vēlos atgriezties Santjago un no de Kompostelas katedrāles aiziet līdz okeānam, kas ir apmēram simt kilometru attālumā. Protams, neizslēdzu iespēju vēlreiz doties Svētā Jēkaba ceļā, bet jau pa citu ceļu. Tas ir lielisks piedzīvojums, kas ļauj iepazīt sevi. Viegli nav, bet tas noteikti ir tā vērts.
11.01.2019.