Viens no Lubānas skolotājas ILVAS MARKOVAS hobijiem ir ceļošana; kaut pabūts daudzviet, šā pavasara ceļojumu uz Austrāliju viņa sauc par skaistāko, ilgāko un iespaidīgāko ceļojumu savā dzīvē. – Iepriekš teicu, ka mana mīļākā valsts ir Itālija, tagad tā noteikti ir Austrālija, – viņa secina.
Divu nedēļu piedzīvojumā uz Austrāliju devusies kopā ar vīru Nauri, izmantojot vietējā latviešu paziņas Guntara viesmīlību šai zemē. Arī citus Ilva mudina – ja vien ir iespēja aizbraukt uz Austrāliju, jo daudziem tur dzīvo tuvāki vai tālāki radi, draugi, noteikti to izmantot. Plašāk par ceļojumu, tā laikā gūtajiem iespaidiem un praktiskiem ieteikumiem Ilva Markova aizvadītajā otrdienā pastāstīja klausītājiem Lubānas novada tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrā.
– Kaut gan Austrālija ir mazs kontinents, tas ir eksotisks, jo ir vecākais, sausākais un līdzenākais kontinents. Līdz ar to gan dzīvnieku, gan augu valsts ir attīstīta un krietni atšķirīgāka nekā citos kontinentos. Daba variē no bagātīgiem lietusmežiem līdz ekstrēmiem tuksnešiem. Austrālijā nav plēsīgo dzīvnieku, ir tikai dingo, savvaļas suns, kurš spēj būt gana bīstams, jo sevišķi, ja klejo lielā kolonijā. Pie lielākajām pilsētām tiek būvēts aizsardzības mūris, lai norobežotu tās vietas, kur dingo mīt visvairāk. Ir daudz rāpuļu – gan ķirzakveidīgo, gan čūsku, par ko nedaudz baidījos, jo Austrālijas čūskas taču nepazīstu; ļoti daudzveidīga ir arī putnu pasaule.
Redzējām ķengurus, koala lācīšus atrakciju parkā, kuri tikai gulēja, jo to viņi dara 22 stundas dienā. Koala ēd eikaliptu lapas, tās zinām no Lockets kakla konfektēm; dažas lapas atvedu arī uz Latviju. Kukaburra ir nacionālais Austrālijas putns ar ļoti interesantu smējienu. Eiropieši, iebraukuši Austrālijā, sākumā domāja, ka tie ir aborigēni, kas par viņiem tā smejas. Aborigēnu mūsdienās ir tikai aptuveni 1,5% no iedzīvotāju skaita, viņu dzīves apstākļi šobrīd ir nedaudz uzlabojušies, jo austrālieši ir atzinuši, ka aborigēni bija pamatiedzīvotāji, pirms ieradās eiropieši. Varbūt pa kādam ielās var redzēt, bet ļoti maz. Pārsvarā viņi ir „iestumti" Austrālijas vidienē, kur ir tuksnešainas, mazāk auglīgas zemes, skarba daba. Mūs brīdināja turp nedoties, jo bieži vien tūristi skarbo apstākļu dēļ ir pazuduši (izbeigusies degviela, liels karstums, izbeidzas ūdens un tamlīdzīgi), – pastāstīja Ilva Markova.
Viņu ceļojums iesākās ar Londonas apskati, jo lidojums uz Austrāliju bija ar pārsēšanos Lielbritānijā. Arī tur uzrunājusi senlaicīgā arhitektūra, vintāžas (seno, veclaicīgo lietu) tirdziņš, kā arī vietējo iedzīvotāju brīvais un oriģinālais ģērbšanās stils.
Nonākot Austrālijā, ceļotāju maršruts izvēlēts pa valsts austrumu, rietumaustrumu daļu, kur arī atrodas lielākās pilsētas. Jaunā un debesskrāpjiem bagātā pilsēta Gold-kousta bijusi viņu mītnes pilsēta, no kurienes tālāk devušies uz Kanberu, Sidneju, Zilajiem kalniem un Kostjuško kalnu, Freizera salu. Ilva Markova dalījās gūtajos iespaidos par katru no apmeklētajām vietām: – Goldkousta (tulk. – ‘Zelta krasts') ir sērfotāju paradīze, tas vispār ir Austrālijas nacionālais sporta veids. Ūdens okeānā rudenī (kamēr Latvijā pavsaris, Austrālijā – rudens) bija siltāks nekā ezerā pie mums vasarā, bet ļoti jāskatās par drošību viļņu un dažviet haizivju, raju dēļ. Tur ir lielākie atrakciju parki, kuros tikšanu par velti mums izkārtoja Guntars. Viņa darbavietā, „Jūras pasaulē", varējām sastapt pingvīnus, vērot delfīnu šovu un citus interesantus iemītniekus.
Kanbera nav ne lielākā, ne apdzīvotākā pilsēta, bet tā tapa par galvaspilsētu tādēļ, lai izbeigtu Sidnejas un Melburnas sāncensību. Tās parlaments ir atklāta tipa gan arhitektoniski, gan demokrātiski – cilvēki var iet un piedalīties sēdēs.
Sidnejā pabijām botāniskajā dārzā, kas ir ļoti skaists un iespaidīgs, kā arī paspējām uz izrādi „La Traviata" Sidnejas operā pēdējās trīs minūtēs. Līdz tam nezinājām, vai būs autobusa un operas biļetes. Tāpat arī bažījāmies, vai tik smalkā iestādē mūs ielaidīs ar parastiem šortiem, kleitu mugurā un tūristu apaviem kājās. Bet viss bija ļoti demokrātiski, arī pārējā publika bija ļoti dažāda, cilvēki atvērti, un neviens uz mums neskatījās nosodoši.
Pārsteigums ar savu iespaidīgumu un kanjonu reljefu Ilvai kā ģeogrāfijas skolotājai bija Zilie kalni, to visslavenākā „Trīs māsu" klints. Zilie kalni savu nosaukumu ieguvuši no tur augošajiem eikaliptu kokiem, kuru eļļai ir zila nokrāsa. Ceļotāji pabijuši arī Austrālijas augstākajā virsotnē – Kostjuško kalnā, ko sauc par sniega kalnu. Savukārt Freizera sala, uz ko varēja nokļūt ar prāmi, ir iekļauta pasaules mantojuma sarakstā, tā ir lielākā smilšu sanesuma sala pasaulē, kā arī tās pludmale ir viena no bīstamākajām – ūdenī atpūtniekiem uzglūn haizivis, sālsūdens krokodili un indīgas medūzas, bet spēcīgās straumes ātri vien var aiznest peldētājus prom no krasta. Turklāt uz sauszemes ir jāuzmanās no indīgiem zirnekļiem un dingo uzbrukumiem.
Ikdienā baudījuši ķīniešu un indiešu virtuvi, kas Austrālijā ļoti izplatītas multikulturālās sabiedrības iespaidā, šeit pamēģinājuši arī austrāliešu nacionālo ēdienu – plakanu, bez rauga ceptu maizīti, tai blakus saliktus burkānus, tomātus, dažādas gaļas (iespējams, arī ķenguru), sieru, salātus, ko kārto kā kebabā un ēd.
– Lieliskā un neatkārtojamā daba, dzīvnieki, pludmales, draudzīgie un multikulturālie iedzīvotāji, pārdomātā sabiedriskā kārtība un attieksme pret tīrību – ar to visu Austrālija ir īpaša, tāpēc tur noteikti gribētu pabūt vēlreiz, un to novēlu arī ikvienam! – ceļojumu atzinīgi vērtēja Ilva Markova.
29.06.2018.