Būt vietās, kas citiem ir tikai sapnis. Redzēt to, par ko iepriekš pat nedomāji. Vienas dienas laikā paspēt būt dažādās valstīs un pilsētās. Bet tas ir pavisam iespējams, un tāda ir stjuartu ikdiena.
Beāte Putniņa gadu izbaudīja iespēju, ko sniedz darbs aviokompānijā, iepazīstot dažādās valstis, pilsētas, cilvēkus un kultūras, smeļoties atelpu pilsētas burzmā un neskartajā dabā.
Rakstot bakalaura darbu žurnālistikā, Beāte bieži manīja airBaltic reklāmu ar aicinājumu cilvēkiem nākt iepazīties ar aviokompāniju.
– Vairākkārt dažādos dzīves brīžos biju domājusi, ka stjuartes darbs man būtu lielisks izaicinājums, pat sapnis, ko noteikti vēlētos piepildīt. Darbs šķita ļoti interesants. Bija vēlme izzināt, kā strādā stjuarti, kādas iespējas paver šis darbs. Vairākas reizes šo nodomu biju atlikusi, atrunājoties – gan jau kaut kad vēlāk. Sociālajos tīklos bieži manīju reklāmu, ka airBaltic meklē stjuartus. Nolēmu pieteikties, – atceras Beāte Putniņa. – Gāju ar mērķi, ka, ja arī izdosies, tas nebūs ilgtermiņā, jo jau sākotnēji doma bija, ka tas ir ķeksītis manā darāmo lietu sarakstā. airBaltic organizē atvērto durvju dienas, un to laikā ir dažādi pārbaudījumi, pēc kuriem nosaka, vai stjuarta darbs ir piemērots un vai cilvēks tam der. Ja saņem apstiprinājumu un tiec izvēlēts, var uzsākt apmācības, kas ilgst divus mēnešus. Tās ir ļoti intensīvas. Katru dienu no pulksten 9 līdz 18 bija lekcijas un praktiskās nodarbības. Mācoties teoriju, zināšanas tika nostiprinātas arī praktiski, piemēram, devāmies uz baseinu un mēģinājām avārijas nosēšanos uz ūdens. Viss bija ļoti reāli. Apmācības norisinājās airBaltic treniņcentrā, kur bija gan mācību klase, gan lidmašīnu modeļi. Stjuartiem bija modelis, kas izveidots kā īsta lidmašīna, kur apguvām visas iespējamās situācijas un darbam nepieciešamās prasmes. Mūs gatavoja sliktākajam scenārijam – avārijas situācijām, lai tad, ja kas tāds atgadītos jau strādājot, stjuarti nebūtu stresā, bet spētu domāt un rīkoties, sniedzot nepieciešamo palīdzību. Apmācības bija ļoti interesantas. Pasniedzēji ar lielu entuziasmu vadīja nodarbības, spēja ieinteresēt, un bieži pat nespējām sagaidīt turpinājumu.
Lai kļūtu par stjuartu, nepietiek tikai iziet apmācības. Beāte pastāsta, ka ļoti būtiskas ir dažādas nianses.
– Lai cilvēks būtu derīgs šim amatam, vissvarīgākais ir veselības stāvoklis. Atvērto durvju dienā, kurā piedalījās esošie stjuarti un vadības pārstāvji, viņi ar dažādiem paņēmieniem mēģināja izsist no komforta zonas, radot dažādas situācijas, vēroja, kā tiekam ar tām galā. Tādējādi tika pārbaudīta garīgā veselība, stresa noturība, reakcija dažādās nestandarta situācijās. Tāpat tiek pārbaudīta fiziskā veselība, noskaidro, vai ir bijušas kādas smagas traumas. Bet, kas ir ļoti interesanti un par ko noteikti cilvēki, kas vēlas mācīties par stjuartiem, neaizdomājas, – deguna starpsiena. Tai ir jābūt perfektai, ja tā ir šķība vai ir kas cits, stjuarta darbam neesi derīgs. Tāpat jau sākotnēji tika paziņots – ja ir iesnas, strādāt nedrīkst. Šajā darbā tas ir saistīts ar lielām sāpēm, lidmašīnai nosēžoties. Man tas likās ļoti dīvaini – kāpēc gan nedrīkstētu lidot, ja ir iesnas? Tās taču ikdienā var noķert jebkur un jebkurā situācijā, kaut vai izkāpjot no siltas lidmašīnas vai ieejot telpā, kur darbojas kondicionieris. Reiz es lidoju, kad man bija iesnas, jo domāju, ka tas tiešām nav nekas nopietns. Sāpes ir neaprakstāmas, sajūtas noteikti varētu salīdzināt ar naglas dzīšanu ķermenī. Bet nekādā gadījumā nedrīksti sāpes izrādīt, lai pasažieri lieki nenobīstas, lai nedomā, ka kaut kas nav kārtībā ar lidojumu vai nosēšanos. Jebkurā situācijā ir jāsaglabā miers, – norāda Beāte.
– Tāpat ļoti būtiskas ir arī labas angļu valodas zināšanas. Apmācības notiek angļu valodā, arī saziņa ar komandu lielākoties ir šajā valodā. Piemēram, ir ļoti daudz aviācijas terminu, kas netiek tulkoti.
Beāte par stjuarti strādāja gadu un, kā pati atklāj, nemaz nebija plānojusi to darīt ilgāk, jo šis ir darbs, kurš ļoti aizrauj un kurā var iesēsties uz ilgu laiku.
– No kolēģiem bieži dzirdēju, ka viņi sāka strādāt ar domu, ka aviokompānijā būs gadu vai divus, bet strādā jau piecpadsmit, divdesmit vai pat vairāk gadu. Arī man jautāja, cik ilgi es plānoju strādāt, smaidīja par manu atbildi, jo viņu pieredze bija citādāka. Šis ir darbs, kuru ļoti grūti pamest. Tā ir dzīve, no kuras grūti aiziet. Nenoliegšu, ka arī man šis lēmums nepavisam nebija viegls. Tas ir dzīvesveids – dinamika, kustība. Man patīk tas skrējiens, vienmēr būt kustībā. Ļoti aizrāva tas, ka dienas laikā varēju paspēt būt dažādās valstīs. Piemēram, no rīta esmu Pēterburgā, pēc trim stundām Prāgā, bet vakarā jau mājās. Dzīve šajā darbā ir neprognozējama un neko nav iespējams plānot. Šis darbs ļoti labi atklāja, kas ir īstie draugi. Biju ļoti aizņemta, ģimeni praktiski neapciemoju, arī ar draugiem satikos reti. Darbs ļoti nogurdina, darba stundas mēdz būt ļoti garas. Tāpat nogurdina arī neregulārās maiņas. Vienu dienu tas var būt ļoti agri, piemēram, jāceļas jau trijos no rīta, lai paspētu sagatavoties, izgludinātu formu un lidostā būtu jau pusotru stundu pirms lidojuma. Pirms tā ir satikšanās ar komandu, iepazīšanās. Tad seko brīfings, kura laikā satiekamies ar pilotiem, apspriežam laikapstākļus, pārrunājam instrukcijas. Pēc tam dodamies uz lidmašīnu, kur tiek pārbaudīts aprīkojums. Tas ir jādara tikai tāpēc, lai gadījumā, ja kas atgadās, viss ir sagatavots un ir kārtībā. Lai cik baisi tas izklausītos, bet stjuarti ir sagatavoti avārijas situācijām, un ar šādu domu mēs kāpjam lidmašīnā – ja nu rodas šāda situācija, mēs esam tai gatavi, – stāsta Beāte. – Lieliska iespēja šajā darbā ir komandējumi. Tajos vairāk gan devās cilvēki, kuriem nav ģimenes, bet situācijas bija dažādas. Tajos var gūt jaunus iespaidus, apskatīt pilsētas, iepazīt kultūru. Man ļoti patika doties komandējumos. Aviācijas dzīvi var raksturot ar vienu vārdu – steiga. Nekam citam neatlika laika. Lai gan darbs ir dinamisks, tomēr tā bija arī rutīna, un, kā mēs zinām, tas nav nekas labs.
(Nobeigums sekos)
24.04.2020.