Ērglēniete Inese Štila savā ikdienas skrējienā, būt lieliskai mammai trim bērniem, strādājot par pārdevēju vietējā veikalā, nenogurstoši vēlas iepazīt pasauli un notiekošo sev apkārt, rast kompromisus un tikt galā ar jauniem izaicinājumiem. Viens no tiem noteikti ir radošās izpausmes skaistās dekorācijās, radītais prieks dāvanu saņēmēju sirdīs un acīs.
Inese vairāk aizraujas ar dažādu svētku un svinību atmosfēras radīšanu caur grezniem un pārdomātiem noformējumiem, bet aizvadītajā gadā radoši izzinošā pasākumā „Sajūtu pļava", kuru organizēja Brāļu Jurjānu memoriālais muzejs „Meņģeļi", vadīja meistarklasi rotu darināšanā.
– Paldies Ievai Vilnītei par iespēju būt un darīt. Pie viņas muzejā norisinājās aizraujošs un radošs pasākums „Sajūtu pļava", un es vadīju rotāšanās darbnīcu. Rotājāmies ar katram pieejamiem materiāliem, tā ļoti vienkārši, jo es nepavisam neesmu rotu speciāliste, man labāk patīk uzcakināt kādu apsveikuma kartīti, adventa vainagu, svečturi un, jā, patiesībā jau arī rotu, – atzīst Inese Štila. – Interese par radošām nodarbēm bija jau pamatskolā. Mācījos lauku skoliņā, un tajos laikos bija plašas iespējas iesaistīties dažādās aktivitātēs: dejot, dziedāt korī un ansamblī, spēlēt teātri. Skolā notika arī literatūras pulciņš, kas manā skatījumā bija sava veida radošuma izpausme, daudz zīmējām, līmējām, veidojām klades. Laika gaitā radošums pārauga citā līmenī.
Šobrīd Ineses radošums izpaužas dažādos virzienos, priecējot draugus un radus ar skaistām kompozīcijām svētkos un arī ikdienā.
– Kompozīcijas var tapināt, izmantojot visdažādākos materiālus, atbilstoši sezonām un notikumiem. Sezonāli un pēc vēlmēm tie var būt gan sausie dabas materiāli (ziemā –
čiekuri, ķērpji, dažādi zariņi, rieksti, kaltētas apelsīna šķēlītes, kanēļa standziņas), gan viss, kas dod vizuālu baudījumu acij un sniedz prieku sirdij. Ziemas sezonā, un ne tikai, daudz izmantoju mākslīgos materiālus, ziedus, lapas, pat sūnas. Materiāli tiek gādāti un par tiem domāts nepārtraukti. Gandrīz vienmēr mājās atradīsies kas tāds, kas nepieciešams, veidojot kādu apsveikumu vai dekoru. Protams, bijušas reizes, kad esmu devusies ekspedīcijā, lai iegādātos vajadzīgās lietas, draugi ir palīdzējuši, atgādājot ziedus no bāzes Rīgā, – pastāsta Inese. – Visi šie radošie darbi top, gribētos teikt, pat ikdienā, sev un ģimenei par prieku. Šajā jautājumā esmu estēte. Gribas, lai ir skaisti, silti, mīļi, lai otram cilvēkam būtu prieks, labsajūta un vienmēr patīkami. Man ir ļoti būtiski, lai ikdienā un arī svētkos būtu gaisma, īpaši silta, aromātiska sveču gaisma. Mēs paši veidojam pasauli sev apkārt, un nozīme ir arī mazām detaļām un niansēm.
Ineses Štilas ikdienas darbs saistīts ar tirdzniecību, cilvēkiem, un radošās izpausmes un sirdslietas paliek vaļasprieks.
– Tas ir mans klusais sirdsdarbs un aicinājums. Bet arī pamatdarbā savu reizi radošums nepieciešams – kā taisnāk rindu sakrāmēt, skaistāk preces izvietot, kādu Ziemassvētku dekoru uzmeistarot. Bet vissvarīgāk atcerēties un izmantot radošumu un ne tik šauri lūkoties uz lietām, dzīvi un to, kas notiek mums apkārt, nepazaudējot sevi, – uzsver Inese. – Arī man, veidojot kompozīcijas, gadās visādi. Ir bijis, kad lietas paliek tikai domu līmenī, vēlmju sarakstā, varbūt – nākamreiz. Tāpat ir arī ar idejām –
vai nu tā tev ir uzreiz, vai nav nemaz. Gadās arī kāds darbs, kas paveikts samocīti, bet tas ir tikai tāpēc, ka ļoti vajag. Man parasti, jau komunicējot ar cilvēku, top skaidra vīzija, kā tam būs būt, un līdz šim tas vienmēr ir izdevies. Brīžiem ideju ir ļoti daudz, ir arī tā, ka galīgi nevedas ne domas, ne darbi, tad jātaisa pauzīte, atelpa. Lielākā skola ir dzīves skola, un šinī sakarā es joprojām mācos, katru reizi apņemoties ko paveikt. Tas ir kā izaicinājums, bet ne brīdi nav bijusi doma – kā tikšu galā un ka man pat nav nojausmas, kā izdarīt lietas, izdekorēt kāzu auto, uztaisīt līgavas pušķi. Tas notiek spontāni. Nekādu floristikas priekšzināšanu man nav, cenšos sajust ar sirdi, jo, manuprāt, visas šīs lietas ir sirds un mīlestības darbs. Katrā ziņā vienmēr cenšos savos darbos būt es pati, man nepatīk skatīties internetā un jaukt sev galvu, ar to arī mēs katrs atšķiramies, jo katram dots savs rokraksts.
Inese atzīst, ka viņai patīk viss, ko vien viņa dara, bet to, kas nepatīk, nemaz nedara.
Turpina Inese: – Esmu iemācījusies pateikt „nē", agrāk to nepratu. Man patīk arī radoši izcept kūku sev, saviem mīļajiem, arī radoši izvārīt lielo zupas katlu uz ugunskura, uzcept picu. Patīk dažreiz būt trakai savās idejās un trakās lietās, kurās piedalos. Tāds laiks bija, kad dzīvoju Vācijā. Tur man bija atļauts viss radošai izpausmei, sākot ar griestu restaurēšanu vēsturiskas nozīmes objektā, kur tolaik dzīvojām, sienu apgleznošanu un daudzām citām lietām. Vēl šodien domāju, kur man bija dūša to visu paveikt!
Ar iedvesmu ir līdzīgi kā ar idejām – kaut kam ir jābūt. Katrā ziņā sēsties, sākt strādāt, radīt var tikai labā noskaņojumā, tad atlidos iedvesma. Kolīdz sāc čubināt lentītes, bantītes, podziņas, puķītes, tā ir klāt. Protams, ne vienmēr, ir arī brīži, kad jūti – pirksti stīvi, viss brūk, krīt, tad nav īstais laiks.
17.04.2020.