Trauku lauskās no 1500. g. p. m. ē. Hondurasā arheologi konstatējuši kakao sastāvā ietilpstoša teobromīna pēdas – tā ir senākā liecība par kakao lietošanu uzturā. Kakao kokus Vidusamerikā kultivēja jau sen, no koka augļu sēklām „pupiņām" acteki gatavoja dzērienu xocolatl („rūgtais ūdens") – ūdens, saberztas kakao pupiņas, vaniļa un Kajennas pipari -, tās lietoja kā maksājumu līdzekli (labs vergs maksāja 100 labu kakao pupiņu). Dzērienam piedēvēja dievišķu izcelsmi, to lietoja dižciltīgi vīrieši, karotāji, priesteri. Acteku valdnieks Momtesuma dienā esot izdzēris pat 50 kausu.
Spāņi rūgtās garšas dēļ to atzina par nebaudāmu, tomēr 1528. gadā kakao pupiņas atveda uz Eiropu. Kad eiropieši iemācījās dzērienam pievienot medu un niedru cukuru, to 1549. gadā jau dzēra Spānijas galmā. Tas bija dārgs, bet bagātās aprindās kļuva ļoti populārs; 1585. gadā reģistrēts pirmais kuģis tikai ar kakao pupiņu kravu. Kakao kļuva lētāks, kad holandietis Konrads Johanness van Houtens, no pupiņām izspiežot kakao sviestu, ieguva kakao pulveri. To lietoja dzērienos, saldos ēdienos un vēl 19. gs. pārdeva aptiekās kā uzmundrinošu līdzekli; slavenais Francijas kardināls Rišeljē kakao lietoja kā medikamentu.
Par ēdamu šokolāde kļuva Itālijā, kur gadatirgos 18. gs. beigās publika našķējās ar no kakao sviesta un kakao pulvera pagatavotu brūnu masu. Fransuā Luiss Kailers no Itālijas pārcēlās uz Šveici un 1819. gadā atvēra pirmo šokolādes manufaktūru. Vēl šodien šveicieši ir lielākie šokolādes patērētāji Eiropā (vidēji katram 11 kg gadā). Arī tik ļoti populārā piena šokolāde dzima Šveicē. 1875. gadā Daniels Peterss sajauca kakao un piena pulverus. Pirmās šokolādes tāfelītes parādījās 19. gs. vidū.
Šokolādes dēļ savulaik izcēlās kulināri teoloģisks strīds: jezuītu ordenis uzskatīja, ka ticīgie gavēņa laikā šokolādi lietot drīkst, bet ne mazāk ietekmīgais dominikāņu ordenis – ka nedrīkst. Iejaucās pāvests, norādot, ka šokolāde pirmsākumos bija dzēriens, tāpēc aizliegumam nepakļaujas.
Latvijā pirmo šokolādes ražotni 1870. gadā atvēra vācu uzņēmējs Teodors Rigerts, 1912. gadā ar nelielu konfekšu darbnīcu aizsākās Vilhelma Ķuzes saldumu ražošanas impērija, bet 1921. gadā uzņēmēju grupa nodibināja sabiedrību „Maķedonija", kas četru gadu laikā pārtapa „Laimā". 1937. gadā jauns, kautrīgs „Laimas" saldumu meistars kā atzīšanos mīlestībā savai mīļotajai radīja šokolādes konfekti „Serenāde" ar ābolu un aprikožu biezeņa un riekstu piedevām. „Serenādes" recepte kopš tiem laikiem būtībā nav mainījusies un ir vienīgā, kas ir tikai „Laimas" īpašums.
„Laimas" šokolādes muzejs atrodas Rīgā, Miera ielā 22.
02.02.2018.