15. un 16. oktobrī Igaunijā norisinājās Eiropas atlase pasaules konkursam „Bocuse d'Or". Madoniete Sintija Blauberga konkursā tika uzaicināta kā palīgs restorāna „Laivu centrs" šefpavāram Dināram Zvidriņam.
„Bocuse d'Or" ir konkurss, uz kuru tiecas daudzi pasaules šefpavāri. Tas ir augsta ranga konkurss, un, kā norāda Sintija, šefpavāriem gandrīz nav tālāk, kur tiekties.
– Lai piedalītos „Bocuse d'Or", ir daži nosacījumi, viens no tiem – palīgs nedrīkst pārsniegt 21 gada vecumu. Tā kā man ir tikai 18, es varēju droši piedalīties. Kad mani uzaicināja būt par palīgu, biju mazliet apmulsusi, jo nezināju, ko atbildēt, bet piekritu. Vēl pirms gada, kad sāku mācīties Restorānu servisa skolā, mēs tieši runājām par šo konkursu. Vēl joprojām nespēju noticēt, ka esmu tajā piedalījusies. Un nav nozīmes, ka biju tikai palīgs, jo arī tam ir liela loma. Kad tuvojās šī nozīmīgā diena, mani pārņēma arvien lielāks satraukums. Esmu ļoti priecīga un pateicīga, ka mani uzaicināja. Tur piedzīvotās emocijas vārdiem nav aprakstāmas. Arī pēc konkursa ar Dināru smējāmies, ka esam ar mieru vēlreiz piedalīties šajā konkursā, jo man vēl vecums atļauj, – pasmaida Sintija Blauberga. – Šis bija pirmais konkurss, kurā es piedalījos, lai gan, mācoties skolā, mums bija arī mazais konkurss – kurš tālāk piedalīsies Latvijas atlasē konkursā „Skills", diemžēl līdz tam es netiku. „Bocuse d'Or" Latvija piedalījās pirmo gadu un ieguva 14. vietu. Komandā bijām četri cilvēki: kandidāts Dinārs Zvidriņš, es kā palīgs, treneris Romāns Uglaņica un žūrijā Svetlana Riškova. Tāpat bija arī atbalstītāji. Konkursa dienā katrai komandai izlozēja vēl vienu palīgu, kurš veica tos „netīros" darbus. Latvijas komanda savu māku rādīja 16. oktobrī kā pati pirmā komanda. Gatavošanai bija atvēlētas piecarpus stundas, tajās ietilpa arī ēdienu servēšana. Konkursā mums bija jāgatavo divi ēdieni – zivs ēdiens kā pirmais, otrajā ēdienā bija paipala, no katra pa 14 porcijām.
Sintijai pavārmāksla ir sirdslieta, jau mācoties pamatskolā, viņa zināja, ka pēc skolas absolvēšanas mācības turpinās šajā jomā.
– Jau 7. vai 8. klasē zināju, kur mācīšos pēc tam. Kad pabeidzu Madonas pilsētas vidusskolas 9. klasi, aizgāju mācīties uz Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikumu, bet tur nomācījos tikai nepilnu gadu un mācības pametu. Tad septembrī sāku mācīties divās skolās un paralēli arī strādāju. Daudzi jautā, kā varēju to visu apvienot. Es to varēju, jo darbā bija pretimnākoši priekšnieki. Viena no skolām, kurā es vēl turpinu mācīties, ir Rīgas 1. Tālmācības vidusskola, savukārt otra – Restorānu servisa skola, kuru absolvēju šāgada augustā un ieguvu pavāra diplomu. Izklausās mazliet dīvaini, bet esmu ieguvusi profesiju ātrāk nekā vidusskolas diplomu, – pastāsta Sintija.
Šobrīd Sintijas Blaubergas ikdiena ir ļoti saistīta ar virtuvi un ēst gatavošanu.
Turpina Sintija: – Jau pēc 9. klases vasarā sāku strādāt restorānā, kas atrodas pāris kilometru no Cēsīm, Amatciemā, „Jonathan" restorānā. Tur darbu veicu kopā ar šefpavāri Inu Poliščenko. Viņu varu saukt par savu pirmo skolotāju virtuvē. Viņa man iemācīja to, ko vēl pati nebiju apguvusi. Kamēr mācījos Rīgā, turpināju braukt uz Amatciemu, kur strādāju sestdienās un svētdienās, tad atkal atpakaļ uz skolu. Tāda mana ikdiena bija līdz pat maijam. Augustā sāku strādāt jau Rīgā, restorānā „Muusu" Vecrīgā. Tur nostrādāju līdz šā gada marta vidum. Diemžēl restorāns aizvēra savas durvis „Covid-19" dēļ. Tad vasaras sākumā sāku iet praksi Valmierā, tur strādāju kopā ar savu draudzeni, kas arī iemācīja daudz ko jaunu. Protams, vairāk par kūkām, tortēm, jo viņai ir savs mazais biznesiņš. Tagad esmu atpakaļ Rīgā un turpinu strādāt šeit.
Jautāta, kurus ēdienus visvairāk patīk gatavot, Sintija atklāj: – Man vislabāk patīk gatavot dažādas pastas, desertus, vēl šo to. Cepu arī tortes, to varētu saukt par brīvā laika kavēkli. Nav īsti nekā tāda, ko negatavoju, jo pavāram ir jāmāk viss – sākot no uzkodām, beidzot ar desertiem. Vairāk esmu strādājusi ar dažādām uzkodām un desertiem, tie laikam labāk padodas. Daudzi taujā, kā gan es varu mācīties un strādāt par pavāru, jo nevaru ēst miltu izstrādājumus, kur ir glutēns. Bet mūsdienās ir daudz iespēju, vienmēr var ko izdomāt, ar ko aizstāt dažādus produktus. Jā, protams, ir grūtāk, bet ar to tieku viegli galā. Tā iemācos daudz ko jaunu, un tas ir tikai ieguvums man pašai. Nevienu mirkli nenožēloju, ka mācījos par pavāru. Kad aizbraucu pie vecākiem uz Madonu, vienmēr viņi jautā: „Beidzot pavārs mājā, kas tad šodien vakariņās būs?" Mana atbilde parasti ir: „Pavārs atbrauca brīvdienās, būs vien pašiem jāgatavo."
30.10.2020.