Darbīgā un aktīvā ērglēniete LĪVIJA GROZA jaunā gada iesākumā jau paspējusi uzaust šallīti uz savām mazajām stellēm mājās, nupat būs pabeigta arī otra, savukārt Tautas lietišķās mākslas studijā „Ērgļi" uz lielajām stellēm top lielais linu lakats. Šī ir jau divdesmitā sezonā, kopš ilggadējā skolotāja nodarbojas ar aušanu, tieši kopš aiziešanas pensijā.
– Es sevi par rokdarbnieci neuzskatu, un sāku es visu krietni vēlu, – teic Līvija Groza. – Vispār esmu zemgaliete, dzīvojām netālu no Lielupes krastiem, pie Jelgavas. Kad gāju
1. klasē, mūs izsūtīja uz Sibīriju. Mani pamatskolas gadi pagāja tur. Skolā jau mācījos, bet nekādu iespēju tur nebija. Atceros, ka tante man atsūtīja mulinē diegus, ar tiem mācījos šūt krustdūrienā, pārējās meitenes bija skaudīgas, ka man tādi ir, jo nevarēja jau nekur tos dabūt. Kad atgriezāmies Latvijā 1957. gadā, sāku iet latviešu vidusskolā, netālu no Rundāles pils. Dzīvoju internātā, arī tur nekādu rokdarbu iespēju nebija. Mums, meitenēm, mācīja elektrotehniku, vilkām elektrību šķūņos – tādi bija mūsu „rokdarbi" tajos laikos. Ātri radās ģimene, esmu izaudzinājusi divus dēlus un meitu – tā arī nebija rokdarbiem laika. Meita man ir jaunākā, kad viņa piedzima, sapratu, ka man būtu jāmāk kaut kas vairāk no šīm prasmēm. Tolaik šeit Ērgļos bija šūšanas-piegriešanas kursi, ko mācīja Anna Krauze, uzsāku šūt. Tad šeit radās mašīnizšūšanas kursi, kas ilga vairākus gadus – tos apguvu pamatīgi. Pie tās aušanas tiku līdz ar aiziešanu pensijā, jo aušana jau prasa sistemātisku iesaistīšanos, lai būtu uz vietas pie stellēm. Tolaik šeit bija daudz pieredzējušu audēju, Dzidra Vaitkūne reizi mēnesī brauca mācīt aust. Tā es arī iesāku aust, un nu jau aužu 20. gadu. Mazliet iedziļinājos un nu jau pati izprotu tehniku tā, lai no grāmatas visu varētu nolasīt, lai vadītājai nav jārāda priekšā.
Šobrīd tieši aušana ir tā, kas no rokdarbiem visvairāk piesaista – top lakati, šalles, sedziņas, grīdceliņi. – Mani pie aušanas notur tas, ka šis ir ļoti radošs process, nekas neatkārtojas. Varētu šķist, ka aušanā ir vieni un tie paši tehniskie raksti, bet ir tik daudz knifiņu, ka vienmēr sanāk citādāk. Visvairāk mani ietekmē gadalaiki, noskaņojums. Tā kā mājās ir šaurās stellītes, kā reiz bija sals un puteņi, kad nekur daudz ārpus mājas nevarēja būt, jau janvārī uzaudu šalli. Tagad skatos – nu pilnīgi kā Gaiļa gadam veltīta! Tas krāsu salikums… kaut gan tas nebija apzināti. Katrā ziņā šajā laikā, kad apkārt ir tik daudz negāciju, čīkstēšanas un vaidēšanas, kad sāc aust, par to jau nedomā. Domas ir tikai par darbiņu, priecājies par to, kas tur iznāk. Ieraugot pašu dziju vien, tās dažādos toņus, tā vien prasās ko skaistu izveidot. Izmantoju Pāces dziju, ko mums atved aitu audzētāji, tā ir dabiska vilna, bez kādas „ķīmijas". Mājās jau es nesēžu arī pie televizora tāpat vien – kamēr reklāma, kādu rindu paadu vai kaut ko darinu. Vasarā studijā netiekamies, bet, ja vien ir lietus un nevar iet dārzā, darbojos pie savām mazajām stellītēm – tas ir mans „seriāls". Top sedziņas, lakatiņi, grīdceliņi. Saviem dēliem, radiem zeķes, šo un to saadu, bet cimdus maz adu – man jau ir meita, kas visus apada, – pastāsta Līvija Groza.
Meita Maija dzīvo un strādā Luksemburgā, bet rokdarbu tematika un latviskais motīvs viņām ir kopīgs. Līvija slavē meitas prasmes: – Mana meita ada un tamborē super darbiņus. Noaudu viņai Džūkstes linu brunčus un linu lakatu, viņa noadīja Džūkstes cimdus, tagad darina balto kreklu. Kaut kā Džūkste viņai ir sirdī iekritusi, ir jau mums tās Zemgales saknes tuvas. Viņai ļoti labi padodas adīšana, tamborēšana dažādos rakstos,
kas šeit varbūt nav tik ierasti, kā, piemēram, spundiņu raksts. Darina brīnišķīgus maučus, šobrīd ir pievērsusies tautisko jostu un Hāpsalu mežģīņu šaļļu darināšanai. Luksemburgā viņa tiekas ar vietējiem latviešiem, notur šo latvietību arī caur rokdarbu darināšanu, jo tas viņai svešumā pat vairāk ir attīstījies. Kad atbrauc uz mājām, iesaistās arī mūsu studijā un rokdarbnieču aktivitātēs.
Jautāta, kā savulaik ģimene nodibināta Ērgļos, viņa atceras: – Vīrs bija latgalietis, bet satikāmies netālu no Rundāles pils. Viņš bija latviešu valodas skolotājs, mācību daļas vadītājs. Tur apprecējāmies. Kad Ērgļu arodskolā sāka ieviest vidējo izglītību, par to mums ieminējās vīra radi, kas Madonā dzīvoja. Tā nu atnācām šurp strādāt 1969. gadā, kopš tā laika šeit arī palikām. Esmu skolotāja ar 48 gadu darba stāžu, arī vēl pensijā kādus septiņus gadus nostrādāju Ērgļu vidusskolā par vēstures skolotāju. Starp citu, vēsturi man dzīvē sanācis vairāk mācīt nekā ģeogrāfiju, jo ar ģeogrāfiju vien nevar slodzi nodrošināt. Tā ieguvu papildu kvalifikāciju vēsturē.
Līvija Groza pieļauj, ka tieši ģeogrāfa daba ir tā, kas joprojām mudina aktīvi darboties. Viņa ne vien darina skaistus darbiņus, kas prasa daudz pacietības un rūpīgu darbu, bet arī vada biedrību „Ērgļu pensionāri".
– Pēc izglītības esmu ģeogrāfs, prakses laikā uzkāpu pat Hibīnu kalnos, pabijām Murmanskā, Vidusāzijas tuksnesī, ledājos, Kaspijas jūrā, Kaukāzā – tās mums bija tālās prakses. Tā arī pensijas gados nevaru mierā nosēdēt – manī laikam ir tas ģeogrāfs un tā degsme iekšā. Kamēr spieķīti man vēl nevajag, es labāk panūjoju, eju uz vingrošanu – biedrība caur projektu ir ieguvusi trenažierus, tad nu aktīvākie tiekas un pavingro. Tāpat organizēju maršrutu, un braukājam šurpu turpu pa Latviju.
13.01.2017.