AGNESEI BRIEDEI zīmēt paticis kopš bērnības. Kad viņa mācījās 2. klasē, bijusi pat iestājusies Madonas mākslas skolā, taču nevarējusi tur iejusties, un doma par mākslas apguvi beidzās. Savā dzīves laikā Agnese reizēm iedomājusies — gribētu apgūt gleznošanas prasmi, bet vienmēr atradās citas prioritātes. Sasniedzot 23 gadu vecumu, beidzot viņa saņēmās piepildīt savu sapni.
– Sāku apmeklēt Tautas tēlotājmākslas studiju Madona 2004. gadā, un mana sadraudzība ar krāsām, otām un iedvesmas ķeršanu bija sākusies. Gleznošana noteikti ir viens no maniem vaļaspriekiem, kas ieņem diezgan nozīmīgu vietu manā dzīvē. Visu, ko māku, esmu iemācījusies pašmācības ceļā. Pateicoties manai pirmajai studijas skolotājai Līgai Kalniņai, es ar lielu interesi un prieku apguvu gleznošanas prasmi. Iemācījos nebaidīties no neizdošanās. Gleznoju tā, kā tajā brīdī sajūtu. Nav noteiktas gleznošanas tehnikas – tā ir spēle. Cenšos atdarināt tā brīža noskaņu, kas nav viegls uzdevums. Iegrimstu radošā laika posmā ar meditatīvu pieskaņu. Nekas cits tajā brīdī netraucē – galvā tikai viena noteikta doma – kā panākt to, kas iecerēts? – stāsta Agnese Briede.
Viņa glezno dabu, ziedus, reizēm portretus un pēdējā laikā arī zirgus. Liels izaicinājums – attēlot redzamo, neredzamo, nojaušamo, vilinošo…
– Gleznoju ar eļļas krāsām. Manuprāt, tās ir vispateicīgākās krāsas gleznošanai ilgtermiņā – tās ilgāk žūst, un tādēļ ir iespēja paspēt veiksmīgi izlabot neizdevušās vietas. Man nav pretenziju pret akrila krāsām, bet pamatizvēle noteikti ir eļļas krāsas. Mani krāsu toņi gleznās pārsvarā ir pieklusināti, tie nav izteikti un spilgti koši. Katra glezna radīta tā brīža iekšējo sajūtu līmenī. Ko man nozīmē māksla? Visdrīzāk to uztveru ļoti vienkārši – radošums. Tā ir spēja redzēt, dzirdēt, sajust, izbaudīt, brīnīties, novērtēt un attēlot. Ja godīgi, tad nemaz neskaitu, cik izstādēs mani darbi bijuši apskatāmi. Es pat savus gadus neskaitu, cenšos dzīvot šodienai. Gleznas regulāri ir apskatāmas Madonas kultūras namā, kur notiek studijas dalībnieku kopizstādes. Manas gleznas ir bijušas Madonas bibliotēkā, Madonas kultūras namā, Stradu pagasta Stāķu bibliotēkā, Madonas slimnīcā, Gārsenes pilī un citviet, – neslēpj Agnese.
Visinteresantākais etaps mākslā viņai ir iedvesmas ķeršana.
– Iedvesma ir tāda koķete, tāds princešveidīgs ēters! Te tā ir, te atkal nav, te parādās un pēkšņi noslēpjas. Protams, kad palieku nopietna un piedraudu, ka gleznošu tāpat bez viņas, tad nākas sadraudzēties, un šī lēnām ieslīd manās rokās. Protams, daudz kas atkarīgs no laikapstākļiem, ikdienas rūpēm un brīvajiem brīžiem. Mūsdienu ātrajā skrējienā ir diezgan grūti apstāties un veltīt laiku tikai sev, savai dejai ar otām un krāsām uz audekla. Mans moto – redzi, dzirdi, jūti, ESI!
10.05.2024.