Lai gan šis gads jau ir pusē, pēc Austrumu kalendāra tas joprojām ir Dzeltenās Cūkas gads. Pirms kāda laika Viesienas bibliotēkā bija apskatāma Sarmas Dzenes cūciņu kolekcija.
Lai gan kolekcija nav liela, Sarmai tā ir ļoti nozīmīga.
– Cūciņu figūriņas manā dzīvē ienāca, kad raudzībās man tika uzdāvināta mīkstā rotaļlieta. Bērnībā tā bija ļoti mīļota, bet ir saglabājusies joprojām. Nākamo ruksi atveda mamma no Baltkrievijas. Tā pamazām izveidojās raiba cūciņu kolekcija. Jāatzīst, ka ilgu laiku biju par tām aizmirsusi, līdz Viesienas bibliotēkas vadītāja Ina Cimere nolēma izveidot izstādi un man par tām atgādināja, – atceras Sarma Dzene. – Bet šobrīd man ir izveidojusies plaša pūču kolekcija. Senajā mitoloģijā pūce ir ļoti vieds putns. Pūces vienmēr ir asociējušās ar citu planētu. Varētu teikt, ka tās pat iedveš mieru. Pūce citās kultūrās ir pavadonis uz aizkapa valstību, vienmēr ir saistīta ar maģiju, gudrību un viedumu. Pirms vairākiem gadiem ļoti vēlējos tetovējumu, un doma par pūci atnāca pati. Pēc tam draugi un radi sāka dāvināt visu, kur redzami šie putni. Ir viss, sākot no auskariem līdz pat segām un spilveniem. Brīžiem jau pašai liekas, ka ir drusku par daudz, bet pūces man patīk. Asociējas ar gudrību, mistiku un maģiju. Neviena no kolekcijām nav radusies apzināti. Tās ir atnākušas pašas.
Pūču un rukšu kolekcija nav vienīgais, kas Sarmu aizrauj. Pirms vairākiem gadiem viņa dejoja tautiskās un Austrumu dejas Aronas pagastā. Arī spēlēja teātri, bet saprata, ka slodze ir pārāk liela. Sarma savā laikā ir aizrāvusies arī ar rokdarbiem: tamborēšanu, adīšanu, rotu izgatavošanu no dabiskiem materiāliem, lējusi sveces, pat apgleznojusi zīdu un pati izgatavojusi kokli.
– Kopā ar draugu Zigmundu Lauriņu, kas darbojas ar koku, kādā ziemā izdomājām, ka varētu uztaisīt kokles. Spēlēt gan neiemācījāmies. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka man nav muzikālā novirziena. Bet pirms astoņiem gadiem es pabeidzu pirts skolu, –
pastāsta Sarma Dzene. – Tas bija laiks, kad biju zaudējusi darbu. Diezgan smags periods dzīvē, kad meklēju sevi un domāju, ko darīt tālāk. Tad es sapratu, ka bieži vien vissmagākie triecieni ved uz kaut ko labu. Pirts mani interesēja arī pirms tam. Vienmēr esmu vēlējusies noskaidrot, ar ko tā tik īpaša bija latviešiem. Likās interesanti uzzināt, kāpēc pirts un tās rituāli tik ļoti ir daudzināti. Tad nolēmu iestāties pirts skolā, lai rastu atbildes uz saviem jautājumiem, gūtu jaunu pieredzi un iespaidus. Sākumā darbojos ar pirtslietām, bet ātri vien sapratu, ja hobijs kļūst par darbu, tad ar laiku tas apnīk un nesniedz prieku. Līdz ar to pirts šobrīd ir tikai man un tuvākajiem draugiem. Tāpat darbojos ar saru dzīšanu zīdaiņiem. Bet to es daru tikai tad, ja cilvēks tiešām to vēlas, nevis tāpēc, ka dara, jo tas ir kaut kas jauns vai kļuvis jau par modes lietu. Pie manis atnāk tie cilvēki, kuriem es patiešām esmu vajadzīga.
Sarma ikdienā strādā uzdevumi.lv, brauc uz skolām un vada apmācības pedagogiem. Kā pati atzīst, ikdiena, atrašanās cilvēkos mēdz nogurdināt. Tad ir tik patīkami atgriezties laukos un smelties dabas enerģiju, atpūsties, uzlādēt sevi.
– Lai sakārtotu domas, savu iekšējo pasauli, laiku pa laikam ir nepieciešams klusums un miers. Pirts skolas laikā es ļoti daudz ko pārvērtēju savā dzīvē. Dažādās situācijas lika paraudzīties uz citām pasaulēm. Aizdomājos arī par nāvi. Tā es pievērsos ezoteriskām lietām. Apmeklēju jogu, izmācījos reiki un taroloģiju, Taro kāršu lasīšanu. Braukāju pa dažādiem semināriem. Šobrīd esmu sapratusi, ka esmu uzņēmusi Latvijā pieejamās zināšanas un ir iestājusies pauze. Protams, apsveru domu, ka varētu doties arī ārpus Latvijas. Varbūt uz Baikālu, apgūt šamanismu. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka esmu bijusi laimīgs bērns, jo līdz skolas vecumam dzīvoju mājās meža vidū kopā ar babu. Lai gan aizejot mācīties bija neliels kultūršoks un iezagās domas, ka neesmu īsti normāla, tas lika saprast, ka katram ir jābūt pašam sev. Nav jādzīvo pēc kādiem noteiktiem standartiem. Katrs mēs esam īpašs, – uzsver Sarma. – Tieši bērnība ir likusi tik ļoti iemīlēt dabu. Man ļoti patīk šis laiks pirms Jāņiem, īstajiem vasaras saulgriežiem. Gaisā virmo maģija. Viss plaukst, gaiss liekas elektrizēts. Pirtī esmu sanesusi dažādas zālītes, augus un papardes. Smarža ienes citā pasaulē. Pirms kāda laika kopā ar jogas pasniedzēju izveidojām ezoteriskās nometnes. Diemžēl notika tikai dažas, jo mums ar pasniedzēju, šķiet, nebija pa ceļam. Bija pašizzinošās takas, ugunskura vietas, kur sakārtot domas, smelties enerģiju.
Sarma Dzene uzskata, ka pēdējā laikā cilvēki ir ļoti aizņemti ar ikdienas rūpēm, dzenoties pēc naudas. Nekam neatliek laika.
– Manuprāt, ir jādara sirdsdarbs, nedomājot par naudu, tad finanses sakārtosies. Ļoti pietrūkst atpūtas. Tāpēc laiku pa laikam ir nepieciešams izrauties no mājām, atrast mieru, lai cilvēks neizdeg. Katrs pats atrod līdzsvaru sevī. Es, piemēram, nemāku relaksēties, izbaudot gongu meditāciju. Bet pirtī es mēdzu izmantot Tibetas zvaniņus un skanošo bļodu. Tāpat ir ar pirtsslotām. Lai gan pirts skolā mācījos, kāda nozīme ir katram augam, un sākumā ļoti to centos ievērot, tagad esmu sapratusi, ka slotiņā sasienu tos augus, kuri katram visvairāk ir nepieciešami. Ezoteriskās lietas, pirts rituāli ir balstīti uz izjūtām un intuīciju. Īpaši sievietes intuīcija ir ļoti spēcīga, bet diemžēl ikdienas aizņemtībā tā ir noslāpēta, pat pazaudēta. Ir jāatrod sava miera osta. Esmu sapratusi, ka dzīve lielpilsētā, tāpat arī dzīvoklī man būtu ļoti apgrūtinoša. Reiz lasīju kāda autora citātu, ka tieši lielā pilsētā cilvēks jūtas vientuļš. Bet man ļoti patīk būt vienai. Esmu pamanījusi, ka cilvēkam ir bail palikt vienam. Tajos mirkļos viņš sāk domāt par sevi, analizēt. Ne vienmēr patīk rezultāts. Visam ir savs laiks. Pie cilvēka atnāk tas, kas viņam visvairāk ir nepieciešams, -atzīst Sarma Dzene.
14.06.2019.