Laikā no 2009. gada oktobra līdz 2010. gada martam viesojos vienā no skaistākajām skandināvu valstīm – Somijā.
Līdz šim ar Ziemeļvalstīm biju saistīta studiju gados, kad, viesojoties Zviedrijā un Norvēģijā, pārliecinājos, ka tur ir, ko redzēt un ko baudīt. Taču Somija kā interesanta un piesaistoša valsts manā zinātkārajā prātā tomēr bija noglabāta visdziļākajā stūrītī. Iespējams, iegansts tam bija somu brāļošanās ar kaimiņiem (valodas un ģeogrāfiskā stāvokļa ziņā) – igauņiem. Nenoliegšu, ka arī skaļie somu hokeja fani pasaules čempionāta laikā Rīgā stipri samazināja vēlmi doties Somijas virzienā. Apstiprinot visiem zināmo teicienu „Nekad nesaki „nekad!", liktenis piespēlēja iespēju doties uz Somiju, un šis laika posms bija pietiekams, lai spētu apbrīnot pārsteidzoši skaisto dabu, izvērtēt sociālo sistēmu un iepazītos ar somu īpatnībām, sasniegumiem un kultūras bagātībām.
Pilsēta Oulu, kurā dzīvoju pusgadu, ir sestā lielākā pilsēta Somijā un atrodas pie Botnijas līča piekrastes ziemeļu daļā. Pilsētas pirmsākumi datējami ar 1605. gadu, vēsturiskais centrs nav liels, taču ievērību gūst grandiozā Oulu katedrāle, kuras ikdienas zvanu skaņas var saklausīt pat 2 kilometru rādiusā. Apmeklējot vietējo Nacionālo vēstures muzeju, uzzināju, ka kuģošana Oulu iedzīvotājiem nesusi labus kontaktus ar kaimiņvalstīm, kā arī attīstījusi tirdzniecību un dažādu produktu eksportu: graudi tika transportēti pat uz Liepāju.
Oulu ir zaļa, dabai draudzīga pilsēta, un parki, kas savieno blīvos dzīvošanas rajonus, ir lieliska vieta pastaigām. Es vēlreiz guvu apstiprinājumu tam, ka ikviena pilsēta, kurā ir zaļā zona – parki, zālieni un upītes, iegūst īpaši idillisku noskaņu. Viens no universālākajiem pārvietošanās līdzekļiem Somijā ir velosipēds, un Oulu ir nodēvēta par riteņbraucējiem visdraudzīgāko pilsētu valstī. Autovadītājiem ir jābūt ļoti pacietīgiem, jo to loma attiecībā pret gājējiem un riteņbraucējiem uz ceļiem ir krietni mazāka. Mums, kuri raduši traukties Rīgas intensīvajā satiksmē, Somija lika mazliet attapties un uz ceļiem kļūt nesteidzīgiem.
Latvijā ik gadu ziema pārsteidz nesagatavotus – ceļi ir slideni, sniegs aizputinājis lauku mājas, satiksme pilsētās ir lēnāka. Taču Somija šim gadalaikam gatavojas rūpīgi un laicīgi, jo ziemas tiešām ir bargas un sniegiem bagātas. Neapšaubāmi, arī ceļa uzturēšanas kvalitāte ziemā patīkami pārsteidz, jo ceļus kaisa ar sīkiem akmentiņiem, kas neizkausē sniegu, bet pastiprina drošību bīstamos ceļa posmos. Skats uz kopējo ainavu ir viscaur balts – iepazinu tik bagātu šīs krāsas gammu, ka ziema man saistās nu jau ar eksotiku, patīkamām un skaistām izjūtām. Priecājos, ka pirms došanās uz Somiju paspēju iegādāties spoguļkameru, kas ļāva noķert skaistākos mirkļus un dabasskatus. Tā kā dzīvoju netālu no upes, tā kļuva par vietu, kur mākslinieciski izpausties. Spilgtā atmiņā paliks diena, kad termometra stabiņš noslīdēja līdz -30 grādiem pēc Celsija un es devos ārā iemūžināt somu ikdienas dzīvi. Tiesa, pēc 20 minūtēm gan es, gan kamera bija sasalusi, taču bildes sanāca ievērības cienīgas.
Kādu dienu, pastaigājoties gar upi, pamanīju vīru platmalē, ar nedaudz iesirmojušu bārdu un labsirdīgām acīm. Viņš nometa savu riteni nomaļus, lai ar tikpat senlaicīgu filmiņaparātu, kā viņa hūte, nobildētu ziemas dabas brīnumus. Tā vietā, lai iemūžinātu apsarmojušos kokus, es pati fotografēju viņu, tāda dubulta mijiedarbība – viņš man smaidīja, dabiski pozēja. Onkulītis ar rokām plaši norādīja uz koku galotnēm, sajūsminoties par saulaino dienu – viņa teikto nolasīju emocijās un mīmikā, jo īsti vēl somu valodu neprotu. Tālāk devos tuvāk upes malai un ieraudzīju roņus… vai, nē! Tie bija drosmīgie somi, kuri šādā veidā bauda ziemas priekus un bargos mīnusos peldas āliņģī. Izbrīns mani nepameta, kad bez jebkādas sasildīšanās un pirts baudīšanas somi brida ūdenī, neizrādot ne mazākās aukstuma pazīmes. Kāds peldētājs zināja stāstīt, ka šī ir vienīgā vieta pilsētā, kur var peldēties ziemas laikā un kur nav aizsalusi ūdenstilpe. Somijā šādas vietas ir gandrīz katrā pilsētā. Vietējiem tā ir savdabīga vitamīnu deva un vairogs pret slimībām. Arī es kādreiz vēlētos ko tādu piedzīvot, taču šoreiz pietika ar skatīšanos.
Ikdienas dzīvē no vietējiem sajutu atvērtu un pozitīvu attieksmi, īpaši tas attiecas uz vecāka gadagājuma cilvēkiem. Viņiem patīk komunicēt ar jaunajiem – vai tas ir lifts, vai tirdziņš, gandrīz vienmēr tiek uzsākta saruna.
Cilvēki Somijā ir ļoti godīgi, un tas mani pārsteidza vairākkārt. Pamesti un apsniguši velosipēdi ceļa malā gaidīja saimnieku, un neviens par šiem braucamrīkiem neizrādīja interesi un necentās tos piesavināties.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 17.04.2010.
Autore: GUNTA PULKSTENE
Foto no personiskā arhīva