DZINTRA MEDNE ar rokdarbiem aizraujas, lai patīkami pavadītu brīvo laiku, darinot arī ko noderīgu un skaistu. Tiek adītas gan siltās zeķes un cimdi, gan zābaciņi mazulīšiem, čībiņas, tamborēti smalki un krāšņi plecu lakati, pērļotas rotiņas un daudz kas cits. Pēdējais veikums – uz īpaša rāmja, kam diegi savilkti šķērsu šķērsām kā darbīgā bišu šūniņā, tapusi dekoratīvā spilvendrāna ar spurainām bumbiņām.
Dzintras dzimtā puse ir Meirānos, bet nu jau 31 gadu viņa sevi sauc par barkavieti. Spēka gadi aizvadīti darbīgi – izmācījusies par zootehniķi, kaut šai amatā nevienu dienu tā arī nenostrādāja, 13 gadu braukusi uz traktora, ko atceras kā jaukāko laiku, gan arī divas Barkavas arodvidusskolas audzināmās grupas palaistas tautiņās. Pensijā būtu pienācis laiks atpūsties, bet Dzintra tā neuzskata: – Jaunajiem iesaku – kamēr vien varat, strādājiet! Tās bija drausmas, kad beidzu savas darba gaitas, man bija kauns iziet no mājas, ka es neko nedaru. Tagad jau esmu pieradusi, bet tas bija grūti, jo visu laiku tajā apritē esi bijis. Nevarēju vien sev vietu atrast.
Radošā darbošanās ir viens no veidiem, kā rasta izeja no četrām sienām. Savulaik Dzintra Medne arī vadījusi Barkavas klubiņu „Avots", uz brīdi bijis pārtraukums, taču nu sieviešu klubiņš atkal atsācis tikties un darboties. Dzintra teic: – Kamēr vadīju klubiņu, vienmēr centos, lai ik reizi, kad tiekamies, mēs mācītos kaut ko jaunu. Tagad pulciņu vada Inese, jauna meitene, kas ir ļoti apsveicami. No viņas tik daudz ko var apgūt, viņa vienmēr atrod jaunas idejas internetā, mūs pamāca. Pulciņā esam septiņas regulārās dalībnieces, ir arī sievas, kas nāk pa reizei. Tas ir ļoti jauks kolektīvs, ir gan iemesls no mājas izkustēties, gan cita no citas mācāmies dažādas tehnikas, svinam jubilejas. Gribētos, lai arvien vairāk ir jauno dalībnieču.
Jautāta, kā pati savulaik aizrāvusies ar rokdarbiem, viņa pastāsta, ka laikā, kad veseļojusies Varakļānu slimnīcā, sieviņas ierādījušas adīšanu. Savukārt Barkavas arodvidusskolas laikā draudzene, kurai mīļa tamborēšana, to pamācījusi arī Dzintrai. Tā mazpamazām apgūtas dažādas rokdarbu tehnikas, un arvien, kā mūžīgais dzinējiņš, rokdarbniecē mīt vēlme apgūt vēl kaut ko jaunu. – Der pat reizēm humpaliņās kaut ko ieraudzīt, tā, piemēram, uzgāju paraugu čībiņām, ko tagad tamborēju, – viņa nosmej.
– Es nevaru vakarā sēdēt pie televizora bez kaut kā rokās. Adīšana, tamborēšana, pērļošana – patīk, aizrauj viss, un rokām ir jākustas. Bet, ja visu laiku tikai zeķes, cimdi būtu jāada vai jātamborē, tā gan man nepatiktu. Ik pa laikam gribas pamēģināt kaut ko jaunu, piemēram, divpusējo adīšanu, iepriekš to nebiju mēģinājusi. Gāja grūti, bet iemācījos. Šādā tehnikā ir tapušas šallītes un cepurītes ar latviskajām rakstu zīmēm. Tāpat pēdējais veikums – dekoratīvā spilvendrāna. Tehnika tai aizgūta no vecmāmiņu pūralādes. Viegli nebija, darbiņš ir gana sarežģīts, Kusā tam pasūtīju speciālu rāmi. Visu ko jaunu darot un mēģinot, dzīve kļūst interesantāka, – secina Dzintra Medne.
Diendienā pie rokdarbiem viņa, saprotams, nesēž. Pārsvarā tie top pa vakariem, skatoties televizoru. Kā Dzintra joko, viņai nav jāpieskata ne lauku saimniecība, ne vairs mazi bērni jāaudzina, tad jau laiks tam atliek.
20.09.2017.