"Pasaules mirkļos" – tāds nosaukums dots Ainas Karavaičukas un viņas meitas Inetas Karavaičukas fotogrāfiju izstādei, ko Sauleskalna bibliotēkas apmeklētāji un visi interesenti vēl var paspēt aplūkot līdz 16. decembrim. Fotogrāfijas ir tapušas tuvākajā apkārtnē – Bērzaunes pagastā, tikai viena ir no Rīgas.
Aina Karavaičuka ir Bērzaunes pagasta SIA "Upmaļi A" saimniece, savulaik apguvusi agronomes profesiju, bet nesen arī otru augstāko izglītību, beidzot Ekonomikas fakultāti. Viņas aizraušanās ar fotografēšanu sākās nesen.
– Pirmās bildes tapa 2008. gada janvārī un ar mazo fotoaparātu, ko saucam par "ziepīti". Pirmais tika iemūžināts balts sniedziņš uz vilk-ābelēm, zilas debesis, kas man kā nemāksliniekam likās koši un skaisti. Pašai patika, un, kad ir pieejams internets, sameklēju mājas lapu www.poga.lv, kur arī ievietoju pirmās bildes. Tolaik meitai Inetai bija otrs "ziepītis", un abas staigājām, vērojām dabu un bildējām. Atceros, ka sākumā pat "ziepītis" šķita diezgan sarežģīts aparāts, jo pilnīgi neko nemācēju. Kad 2008. gadā uz Ziemassvētkiem iegādājāmies "Nikon" fotoaparātu, likās, ka nu gan būs skaistas bildes, bet – taisni otrādi – nekas dižs nesanāca. Izrādījās, ka jāmācās fotoaparātu regulēt, ka tas vairs nav "ziepītis". Meita tehnoloģijas apguva ātrāk, es – gan no viņas, gan no savām kļūdām, grozot un regulējot fotoaparātu. Sākumā, protams, bija tikai automātiskais režīms, bet arī tagad – jo vairāk fotografēju, jo atklāju, cik maz tomēr zinu. Ir visādas nianses, liekas, ka tik laba saule, gaismas, bet tomēr nesanāk tā, kā vēlētos. Doma par kursiem man ir bijusi vienmēr, taču pietrūkst laika, jo dzīvoju Bērzaunes pagastā, tātad uz kursiem būs jābraukā, bet ir grāmatvedes un citi pienākumi arī savā saimniecībā, kur joprojām turam zīdītājgovis. Gribētos kursos piedalīties kopā ar meitu, bet viņa ir aizņemta mācībās Madonas Valsts ģimnāzijas 10. klasē, agrāk atkal bija svarīgi pabeigt mākslas skolu, un esam sapratušas, ka mums nepietiks ar vienu nodarbību vien. Mierinām sevi ar domu, ka fotografēšana mums ir sava prieka pēc, tātad izaugsmi varam plānot laika gaitā, –
pastāsta Aina Karavaičuka. Par fotografēšanu, par daudzajiem amata noslēpumiem un zelta likumiem tiek arī lasītas grāmatas.
Viņai tuvākas ir dabas fotogrāfijas, daudz attēlu ar dzīvniekiem, putniem un kukaiņiem, kaut gan patīk arī fotoreportāžas, kas tapušas gan koncertos, gan sporta pasākumos.
– Tas, ka tagad visur līdzi tiek ņemts fotoaparāts, jau ir kā slimība. Vēl neesmu izaugusi tiktāl, lai bildētu svešus cilvēkus – tikai savus tuviniekus, draugus, kaut gan esmu pieķērusi sevi, ka skatos uz cilvēkiem kā uz potenciāliem modeļiem. Pagājušajā gadā meita ar draudzeni īstenoja manu ideju par fotografēšanos lauku vidē tautastērpos. Kad esmu dabā, aizraujošs un uzmanību saistošs ir viss, pat tas, kam agrāk nepievērsu uzmanību. Nezināju pat to, kas ir zemestauki, ko uzgāju nejauši, staigājot pa mežu (sēnes jau tagad nelasu, tikai fotografēju). Speciāli gāju uz mežu vai katru dienu, lai nofotografētu, ciktāl šī sēne izaugusi. Līdz ar to zemestauki ir nobildēti no olas stadijas līdz pat "smirdīgajai" fāzei, kad apkārt ir mušas. Mani fotomodeļi ir arī teliņi, ko turam savā saimniecībā. Viena teliņu bilde saņēma 1. vietas godalgu portāla www.lauki.lv konkursā. Pēkšņi atradu savus lopiņus saules staru miglas gaismā, un šo kadru izdevās notvert. Dažus mirkļus esmu notvērusi, staigājot pa pļavu. Tas ir tāds fotomednieces prieks, ja kas izdodas. Acs jau man tagad ir krietni piešauta. Vados pēc intuīcijas, kur atrasties, kādu leņķi izraudzīties. Lai nobildētu kādus sīkus kukaiņus, metos pat zemē guļus, lai tikai būtu tuvāk. Dzīvniekus un putnus esmu kadrā notvērusi, lēni braucot ar mašīnu. Tās ir tikai pāris sekundes, kad ir jāpaspēj nospiest slēdzi, noķert mirkli, jo nākamajā zvērs jau ir prom, putns – aizlidojis. Nav tā laika un pacietības, lai sēdētu kā citi fotogrāfi slēpņos, bet priecājos par viņu iemūžinātajām putnu bildēm. Jānim Jansonam ir izcilas bildes, bet, lai tādas iegūtu, viņš pats nomaskējas kā putns un nogaida, kad objekts būs fotografējams. Skaisti ir arī skati, kādus var redzēt no augšas, un atzīšos, ka esmu kāpusi arī Gaiziņkalna skatu tornī, vārdadienā lidojusi ar lidmašīnu Ādažos un fotografējusi brīdī, kad ir labākā gaisma.
Meitai Inetai labāk patīk tuvplāni, gaismu spēles, rasas pilītes, citas interesantas lietas, kas tiek ievērotas, pateicoties mākslas skolā apgūtajiem pamatiem. Man padodas dokumentāli fotomirkļi. Vēl neesmu izveidojusi savu stilu, kāds ir profesionāliem māksliniekiem, bet es to arī īpaši nemeklēju, jo fotografēšana ir hobija līmenī – bildēju to, ko tobrīd redzu. Ja tas būtu maizes darbs, ja ar fotografēšanu pelnītu naudu, tad domātu citādāk. Manas bildes nav īpaši datorā apstrādātas, neizmantoju visas tehniskās iespējas, un tajās ir viss, kas dabā, tuvu īstenībai, –
raksturo fotogrāfiju autore, nenoliedzot, ka katram ir savs subjektīvais skatījums.
Ar dažām fotogrāfijām viņa ir piedalījusies izstādē "Latvija sievietes acīm", bet izstādei Sauleskalna bibliotēkā pamudinātāja ir bibliotēkas vadītāja Ineta Zvirgzdiņa, kas arī pati ir laba fotoamatiere. Dabas muzejā rīkotajā Latvijas putnu izstādē Ineta Zvirgzdiņa ieguva 2. vietu, bet vēl nesenajā Madonas rajona fotokonkursā no Ainas Karavaičukas piedāvājuma izvēlējās vienu bildi, no Inetas – sešas.
Ja ir interese, ar Ainas Karavaičukas fotogrāfijām var iepazīties arī interneta mājas lapā www.poga.lv, www.dabasdati.lv un www.foto-blog.lv.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
Foto no AINAS KARAVAIČUKAS personiskā arhīva