Madoniete MARUTA MŪRMANE ikdienā ir aktīva brīvprātīgā Latvijas Sarkanā Krusta Madonas komitejā un biedrībā „Madonas invalīdu atbalsta centrs". Tas ne reizi vien ir pavēris lielisku iespēju dažādās nodarbībās apgūt ko jaunu; tā, piemēram, apgūtā dekupāžas tehnika nu kļuvusi par Marutas iecienītu brīvā brīža nodarbi.
Maruta atminas, ka salvešu jeb dekupāžas tehniku biedrības „Madonas invalīdu atbalsta centrs" dalībniekiem pamācījusi Anna Liepiņa, un nu jau sesto gadu Maruta ar to aizraujas. Vislabprātāk viņa dekupē sveces, jo reizē saista arī zināšanas par sveču terapeitisko iedarbību. Vienalga – parasta vai aromātiskā svece – tā izdedzina negatīvo enerģiju. Arī laikrakstam „Stars" tiek uzdāvināta balta svecīte, jo, kā izrādās, to aizdegšana palīdz mazināt datoru, ar ko ikdienā jāstrādā, kaitīgo ietekmi.
– Neviena dekupētā svecīte mājās vairs nestāv, jo tās visas uzreiz tiek atdāvinātas. Pirms veidot svecīti, iepriekš arī izdomāju, kam tā domāta. Pie manis ideja pati atnāk – eju pa ielu un prātā jau iztēlojos, kādas krāsas kopā vēlos salikt, kādu zīmējumu un kam tas jādāvina. Tā tiešām ir, ka ikkatrā darbiņā tiek ieliktas domas konkrētajam cilvēkam, tāds kā veltījums, – atzīst Maruta Mūrmane. Viņas dāvaniņas aizceļojušas ne tikai pa Latviju, bet arī ārpus tās – uz Lielbritāniju, Ziemeļīriju, Holandi, Portugāli u. c. valstīm. Viņas prieks un lepnums – dēls ar savu ģimeni – dzīvo Lielbritānijā, pašam jau ir meita precību gados, ar smaidu teic Maruta.
Dekupēšanā viņa izmanto visdažādāko krāsu sveces un trīskārtainās galda salvetes. Maruta piebilst: – Arī no Lielbritānijas esmu nomēģinājusi izmantot salvetes dekupāžai, jo tās vienmēr izskatās tik greznas. Tomēr uz svecītes tās izskatās pārāk blāvas. Man labāk patīk, ja ir izteiksmīgs un košs zīmējums. Tad var kombinēt visdažādākos dekupāžas attēlus. Skaisti arī sanāk, ja uzlīmē pa kādai speciālajai uzlīmei vai mazliet pabārsta ar spīdumiņiem – tas attēlu atdzīvina.
Tāpat radošajās nodarbībās Maruta Mūrmane apguvusi marmorēšanas tehniku, stikla apgleznošanu. Kā viņa secina, nekā sarežģīta tajā nav. Šādi var apdarināt gan vāzītes, gan šķīvjus, gan kārbiņas – nepieciešamas vien speciālās krāsas un radošais domu lidojums.
– Ar katru vaļasprieku, kas tobrīd aizrauj, krītu azartā. Tā tikko pārslimoju „atkarību no adatām" – kā pa durvīm iekšā, tā adatas rokās un tik adīt! Mazliet tomēr rokas pārpūlēju, nevar gluži tā raut. Es jau esmu Ogres meitene. Pabeidzu Ogrē 43. profesionāli tehnisko skolu kā 4. kategorijas adītāja. Pēc skolas izteica darba piedāvājumu, man tas patika un padevās, tā nostrādāju, adot uz trikotāžas mašīnas, mazliet vairāk nekā trīs gadus, – pastāsta Maruta.
Dzīves ceļi dažādi vijušies, līdz atveduši tomēr atpakaļ uz dzimto Madonu. Lai gan bērnībā arī smagi slimots, Marutai šis laiks ir gaišā atmiņā. Ģimenes sievietes ielikušas mīlestību uz rokdarbiem, kopā šuvušas, adījušas, savukārt pie vectēva Saikavā iepazīta lauku dzīve: – Bērnībā laukos turēja lopiņus, es biju tā galvenā „saimniece" (smejas). Gāju līdzi vectēvam lauku slimnīcā, kas tolaik vēl bija, runājos gan ar bērniem, gan pieaugušajiem. No tā savukārt aizsākās tas brīvprātīgais darbs.
Skolas laikā Marutai ļoti patikusi bioloģija, tā aizķērusies vēl līdz šai dienai. – Īstenībā mums zem kājām ir visa Mendeļejeva tabula. Jāmāk tikai izmantot. Tāpēc vienmēr saku – ej dabā, nesēdi kā rūgumpods mājās! Citādi cilvēki čīkst, ka viss slikti, nav, ko ēst. Pati vairākus pavasarus esmu vārījusi pieneņu medu, pa druskai šo to vācu no ārstnieciskajiem augiem pašas lietošanai. Visu ko var atrast un izdarīt, ja tikai iet un dara.
Marutu Mūrmani aizrauj arī puķes – viņa veido dažādas kompozīcijas, puķu pušķus, savu reizi arī „pāvus" uz bērēm. – Tagad jau modē modernākas tehnikas, es vēl pēc seno laiku metodes strādāju. Bet tāpat noder, un, ja sanāk, tad ir prieks pašai un apkārtējiem. Nesen pensionāru biedrībā priecājās par manu kompozīciju, kur lielākā traukā ielikts mazāks. Ārējā traukā salikti visdažādākie zaļumi, mazākajā – peldošās sveces. Nekā tur ģeniāla nav, bet tāpēc jau teic, ka skaistums slēpjas vienkāršībā.
Marutas acuraugs ir dārziņš.
– Pēc horoskopa esmu Vēzis, nesen uzzināju, ka šai horoskopa zīmei raksturīgā puķe ir peonija. Un tieši tā arī ir! Vēl nesen iecienīti bija jebkāda veida un lieluma īrisi. Tā kā dzīvojam pāri sliedēm Madonā, diezgan nejaukā vietā un mājai nav žoga, kolīdz man kaut kas pārzied, tikai skatos, ka stāda vietā dobīte palikusi… Tagad ir uznākusi mīlestība uz peonijām. Ir gan tradicionālās rozā, gan baltās peonijas, tāpat arī šogad gaidu uzziedam laškrāsas un dzelteno peoniju, uz priekšdienām ceru iegādāties peoniju šķirni ‘Blueblack'. Par mani jau smejas – kur tu liksi? Bet, cik vietiņa ļauj, tik rosos un rušinos.
Maruta dzīvē iet ar optimismu un nenogurstošu enerģiju. Lai gan jau kopš 16 gadu vecuma ir bijis jāsadzīvo ar veselības problēmām, viņa ir pārliecināta – nekas labs tāpat nebūs, ja uz to vien koncentrēsies. – Protams, ir bijuši grūti momenti – bet tas jau nav risinājums. Ir jāuzliek smaids un jāiet. Ne dežūrsmaids, bet vienkārši jāmaina sava nostāja pret dzīvi, pret notiekošo. Ir jādzīvo ar pozitīvismu. Dzīvē eju ar lūgšanām, tāpēc garīgais spēks arī vienmēr ir palīdzējis. Cilvēks tomēr ir garīga būtne. Protams, tas aizsākās bērnībā, bet tā nopietnāk pievērsos dzīves laikā. Biju nonākusi dramatiskā dzīvē, kad mata gals bija palicis līdz smagām traumām. Dakteris tā arī pateica, ka man Jēzus bijis aiz muguras. Tā pamazām sāku nākt pie šīs apziņas. Kopš 1992. gada esmu iesvētīta luterāņu draudzē. Vienā brīdī šī draudze sašķēlās, 10 gadu biju baptistu draudzē, bet tad mani burtiski vai pie rokas atveda atpakaļ uz luterāņu draudzi. Kā izrādījās, mans vecvectēvs šai draudzē arī bijis priekšgājējs, tā teikt, atgriezos pie saknēm, – atklāj Maruta.