– Fotografēšana – tas ir mans lauciņš un nodarbe, kas man liek nedomāt par ikdienas sliktajām lietām, – aicināta uz sarunu, atzīst KINTIJA ANDERSONE no Dzelzavas pagasta Jaunbakāniem.
Kintija ir absolvējusi Dzelzavas pamatskolu, jau mazotnē tiekdamās pēc radošuma – absolvējusi Cesvaines mākslas skolu, vēlāk – Gulbenes novada Valsts ģimnāziju, pēc tam sekoja mācības Rīgas Stila un modes profesionālajā vidusskolā, kur iegūta fotogrāfa profesija. Patlaban jauniete galveno laiku velta studijām Latvijas Universitātē, apgūstot žurnālista arodu, jo vēlas abas profesijas apvienot un tādējādi īstenot rūpīgi lolotu sapni.
– Fotografēju kopš 2008. ga-da – tātad jau septiņus gadus. Jau no paša sākuma aizrāvos ar dabas fotogrāfiju. Atceros, ka visur, kurp devos, ņēmu līdzi savu mazo Olympus firmas kameru un drīz vien apjautu, ka fotografēšana ir nodarbe, kas mani spēj nomierināt un reizē uzmundrināt. Vēl tagad atceros savas prieka asaras, kad man ģimene 17 gadu dzimšanas dienā uzdāvināja Canon spoguļkameru. Tobrīd piepildījās viens no maniem sapnīšiem. Ar šo kameru fotografēju jau četrus gadus un nu jau vienmēr droši zinu, ka, paņemot Canon rokās, noteikti sapratīsimies. Starp mani un kameru izveidojusies sava veida uzticība, – par savu nodarbošanos aizrautīgi stāsta Kintija Andersone un piekrīt, ka aizraušanās nav no tām lētākajām. – Protams, ka fototehnika ir dārga. Ja vēlies kvalitatīvākas bildes, tad jāšķiras no krietni lielas naudas summas. Pašlaik manā īpašumā ir trīs objektīvi, ar kuriem iemūžinu visapkārt esošo. Objektīvus esmu iegādājusies par savu sakrāto naudu, bet ir viens izņēmums – objektīvs, kuru man dzimšanas dienā uzdāvināja mans puisis. Vajadzības izmantot zibspuldzi man nav, jo patīk fotografēt dabiskajā apgaismojumā. Uzskatu, ka zibspuldze izbojā foto. Bet piekrītu, ka nevis fotoaparāts rada perfektu bildi, bet gan tas, kurš tur rokās kameru. Mūsu acis ir tās, kas ierauga kaut ko īpašu, bet kamera – tikai palīgs, lai unikālo mirkli notvertu. Es varu stundām ilgi iemūžināt dabas apbrīnojamo skaistumu. Ir gadījies sastapties ar cilvēkiem, kuri nesaprot, kā es spēju sēdēt pļavas vidū un ķert mirkļus. Jāsaprot, ka, lai noķertu labu momentu, ir jābūt pacietīgam, nevar tā vienkārši paņemt kameru, nospiest pogu un domāt, ka viss sanāks. Man patīk dabiskums. Cilvēka pozas radām mēs, bet dabā viss jau ir tāds, kāds ir. Protams, dzīvojot Rīgā, bieži vien gribas atpakaļ uz saviem plašumiem, kur ir svaigs gaiss, nav trokšņu, ikdienas steigas. Taču ne jau tikai Jaunbakānos ir tas skaistums – arī Rīgā tas ir ieraugāms it visos parkos, bet cilvēki, kas diendienā iet cauri parkam, bieži vien nepamana to, ko es pamanu caur fotoaparātu.
Vaicāta, vai fotogrāfa profesijas iegūšana – mācības Rīgas Stila un modes profesionālajā vidusskolā – mainījusi skatījumu caur objektīvu, jaunā fotogrāfe teic, ka skatījums uz lietām, absolvējot skolu, nav mainījies, taču gūtās zināšanas un prasmes lieti noder.
– Skolā ieguvu zināšanas par foto vēsturi, prasmes fotografēt dažādos apgaismojumos, strādāt fotostudijā, attīstīt fotogrāfijas ar speciālajiem šķīdumiem, apguvu klasisko fotografēšanu, iemācījos kritizēt ne tikai savas uzņemtās bildes, bet arī savu kursabiedru darbus. Mācību ietvaros bija jāveic daudz radošu uzdevumu, par kuriem mums lika vērtējumus no 1 līdz 10. Lielu pieredzi deva trīs mēnešu prakse pie Andreja Zavadska – viena no populārākajiem fotogrāfiem Latvijā. Viņš mani iepazīstināja ar profesionāļa ikdienu, kas nebūt nav viegla, jo katra diena ir notikumiem pilna, turklāt nekad nav iespējams paredzēt, kas, kur un kā būs jāfotografē. Andrejs ir tas cilvēks, kurš fotografē produktus un ēdienus, ko redzam „Rimi" atlaižu katalogos un recepšu bukletos. Arī pati esmu fotografējusi „Rimi" produkciju un pēc tam šīs fotogrāfijas ieraudzījusi katalogā. Tas ir interesanti. Produktu fotografēšana nav nemaz tik viegls darbs. Ir jāzina, kādā leņķītī katrs produkts ir jāiemūžina. Nedrīkst būt tā, ka, piemēram, viena šokolādes tāfelīte fotografēta citādāk nekā pārējās. Prakses laikā pabiju arī dažās žurnāla „Playboy" fotosesijās, piemēram, fotosesijā, kurā piedalījās Lauris Reiniks un Kaspars Zlidnis.
Atceros, ka bijām izbraukumā uz Cēsīm un Siguldu. Cēsīs Andrejs fotografēja autosportistus mājas lapai, bet Siguldā vajadzēja safotografēt kāda vīrieša paštaisītās mēbeles katalogam. Andrejs man iemācīja daudz noderīgu lietu, tostarp prasmes strādāt ar Lightroom foto apstrādes programmu. Prakses laikā man bija dažādi mājasdarbiņi – jāuzņem foto par kādu konkrētu tēmu. Par katru mājasdarbu saņēmu atzīmi prakses dienasgrāmatā, – izklāsta Kintija. Viņa atzīst, ka visgrūtākais bijis klausīties prakses vadītāja kritikā, jo katram māksliniekam ir savs skatījums uz lietām un katram ir savs rokraksts, ko labot ir grūti. – Pēc Andreja kritikas es sapratu, kāds ir viņa skatījums uz lietām, kas viņam patīk un ko viņš akcentē visvairāk.
Uz jautājumu, vai sanācis fotogrāfes roku iemēģināt, piedaloties kādā konkursā, Kintija Andersone min, ka vislabāk atmiņā palikusi uzvara un laimētās biļetes uz akvaparku LNT ziņu fotokonkursā, kurā visas iesūtītās bildes vērtēja fotogrāfi.