Strādāju reklāmas biznesā, uzticos reklāmai. Latvijas televīzijā redzēju sižetu par ceļojumu uz "Apsolīto zemi – Izraēlu", un mani tas uzrunāja un pārliecināja. Sapratu, ka gribu aizbraukt uz zemi, kurā dzīvojis Jēzus Kristus, un izstaigāt Bībeles ceļu.
Ceļojumu piedāvāja tūrisma firma "Impro", maršruts ļoti pārdomāts, piesātināts, lieliski noorganizēts, kas dod iespēju pilnīgi uzticēties un ļauties ceļam. Nekādu problēmu – tikai jānokļūst līdz lidostai, tālāk par mums parūpējās firmas atbildīgie darbinieki.
Lidojām ar Boeing 757 11 000 m augstumā, aiz borta -50oC. Pēc 4 stundu lidojuma nosēdāmies Telavivas lidostā Vidusjūras krastā, kur mūs sagaidīja gide, kas visu ceļojuma laiku bija kopā ar grupu. Izgājuši visas likumiskās pārbaudes, laimīgi sagaidījuši savus ceļojuma koferus, nosūtījuši sajūsmas pilnās īsziņas mājniekiem, ieelpojuši jūras gaisu, komfortablā autobusā devāmies uz viesnīcu. Nākamajā rītā pēc brokastīm sākās mūsu 7 dienu ceļojums. Iespaidu ļoti daudz, gribējās visu dzirdēt, redzēt, kaut ko pierakstīt, nofotografēt, un kur nu vēl to visu atcerēties, kaut gan iepriekš biju daudz lasījusi par šo zemi.
Kontrastu zeme
Izraēla – valsts, kura teritorijas ziņā ir apmēram trīs reizes mazāka par Latviju, bet iedzīvotāju – gandrīz trīs reizes vairāk nekā pie mums. Galvaspilsēta – Jeruzaleme. Kontrastu zeme it visā. Tik mazā teritorijā sadzīvo trīs tik dažādas ticības – jūdaisms, islāms, kristietība. Milzīgi kontrasti vērojami dabā. Nobraucot nieka 25 km, tuksneša vietā jau pavīd palmu birzis un banānu lauki, gan bagātas villas, gan beduīnu apmetnes tuksnesī. Naudas vienība – šekels (1 šekels – Ls 0,13). Valsts valodas – ebreju, arābu, angļu. Laika josla – tāda pati, kā Latvijā (pulksteņi nebija jāgroza). Laiks – ļoti silts, temperatūra no plus 25 līdz 40 grādiem septembrī, bet šis karstums nebija mokošs. Grupā bija daudz vecu cilvēku, taču nevienam ceļojuma laikā nebija veselības problēmu. Lietus vasarā līst ļoti maz vai nelīst nemaz, tāpēc tur ūdens ir lielā cieņā. Visur, gan pilsētas apstādījumos, gan ražojošās lauksaimniecības zemēs, ierīkotas modernas apūdeņošanas sistēmas. Arī koki tiek īpaši saudzēti. Vietā, kur būvē (paplašina) ceļu, olīvkokus pārstāda, nevis vienkārši nozāģē. Daudz stādīto priežu mežu.
Darba nedēļa ir no svētdienas līdz ceturtdienai, brīvdienas – piektdiena, sestdiena. Izraēla ir viena no lielākajām dārgakmeņu apstrādātājām pasaulē. Ļoti nozīmīga saimniecības nozare ir tūrisms, viņiem ir pat tūrisma ministrs. Laukos saimniecības ir organizētas kā kibuci – ciemati.
Uzturā lieto tikai tā sauktos atļautos pārtikas produktus. Tā ir gaļa, kas iegūta no šķeltnadžiem (atgremotāji), un putnu gaļa, zivis, kam ir zvīņas un spuras. Brokastīs gaļu neēd un vispār nelieto ceptus un žāvētus produktus. Izvēlas piena produktus, daudz dārzeņu, augļu, labu olīveļļu, garšvielas. Audzē banānus, olīvas, dārzeņus, kokvilnu, zivis.
Jaunieši tiek iesaukti obligātajā karadienestā, arī meitenes, kas dienestu armijā uzskata par lielām priekšrocībām tālākajā karjerā.
Atšķirīga ir ebreju apglabāšana, tur nelieto mums tik tradicionālos zārkus, bet vienkārši – līķautus. Pieminot tuviniekus, nenes ziedus, bet uz kapa uzliek akmentiņu.
Pilsētas ir uzbūvētas kalnos, mājas ļoti tuvu cita pie citas, kur nokļūt var pa šauru, stāvu ielu. Mums radās jautājums: "Kā ziemā?", jo sniegs reizēm mēdz būt. Vai ziemas riepas šeit nelieto? Sapratām, ka tad ir jautri. Vēl interesi saistīja ceļa zīmes. Viss tāpat kā pie mums, tikai STOP zīme cita. Ebreji lasa no labās puses uz kreiso un tad vārds "stop" ebreju valodā skan nepiedienīgi (burtiskā tulkojumā – pakaļā).
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 07.11.2009.
Autore: DAINA ĀBOLA
AUTORES foto