Liezēriete AUSTRA DRIĶE jau kopš bērnības aizraujas ar, kā pati smejas, „sīku krāmiņu" tamborēšanu. Turklāt tamborējumus, arī adījumus darina gana unikālā veidā – izmantojot šobrīd tik aktuālo otrreizējo pārstrādi. Tā teikt – dzīvo zaļi un nolietoto ārā nemet.
– Visa dzija tiek izārdīta no jakām, „Ogres" brunčiem, arī adītās pēdiņas ir no ārdītiem džemperiem. Ja ko apnicis valkāt (piemēram, blūze, kleita vai kostīms), sagriežu audumu un aptamborēju maliņas. Sanāk kā galda sedziņas. Kādreiz bija tādi tērpi, bet tos vairs neuzvilkšu un kur tādos es vairs ietu? – retoriski jautā Austra. Tā vairāki apģērba gabali ieguvuši „otro dzīvi", kā tagad moderni teikt un darīt. Piemēram, ja ieplīsis krēslam apvilktais audums, Austra tam uztamborē sedziņu no otrreiz pārstrādātās dzijas. Top arī adītas, tamborētas čībiņas, cimdiņi, vestes, lakatiņi, sedziņas un daudz kas cits. – Man ļoti patīk sīkie, smalkie darbiņi, tie lielie – ne tik ļoti. Tāpēc arī vestes, piemēram, ir no sīkiem, maziem gabaliņiem, – teic rokdarbniece.
Viņa atzīst, ka dzijas ārdīšana prasa papildu laiku, toties nav jāpērk. – Izmazgāju pirms vai pēc ārdīšanas – un dzija labu labā. Kabatlakatiņiem tamborētā maliņa gan ir no pirkta mulinē diega, jo tas ir ļoti smalks, – Austra pastāsta.
Ar kabatlakatiņu tamborēšanu jau bērnībā aizsākusies viņas aizraušanās ar rokdarbiem. Austru izaudzinājusi vecmamma, kas savā laikā bijusi rokdarbu skolotāja. Kundze atminas: – Viņa mūs, meitenes, mācīja; kad izaugām, gan nožēloja, ka par maz iemācījusi. Tajos laikos visa brudierēšana, apakšveļa bija, to mums netika iemācījusi. Tamborēšanu gan, un tā man patika. Kad strādāju, nebija jau laika nodarboties, bija ģimene, bērni – pa kuru laiku? Tagad, kad esmu viena pa māju, nu varu.
Austra Driķe Cēsīs izmācījusies par feldšeri un atnākusi strādāt uz Liezēri, kur tolaik bijusi lauku slimnīca. Tur nostrādāti 40 gadu.
– Bija tāds amats „patronāžas māsa bērnu apkalpošanā". Ārsti te ļoti bieži mainījās, mēnešiem bija, kad dzīvojām pilnīgi bez ārsta, tad pašas bijām kā mazie ārsti. Slimnīcā pie bērniņa saņemšanas neparakstījās tēvs vai māte, bet gan patronāžas māsa. Tad arī staigājām pie bērniņiem uz mājām reizi mēnesī. Tā kādreiz bija. Interesanti sanāca, ka šādu amatu izveidoja tieši gadā, kad uzsāku strādāt, un, kad aizgāju pensijā, tāds beidzās, – atklāj Austra.
Pensijā aizejot, vairāk laika atlicis rokdarbiem. Tie ierādīti arī meitai, kas dzīvo tepat, un viņas trim meitām. Ir arī dēls ar savu ģimeni Rīgā. Austra priecājas par mazbērnu radošajām aktivitātēm. Pelnītā atpūtā viņa vada 25 gadus, augustā apritēs pusapaļa 85 gadu jubileja. Taisni vai apbrīnojams acu gaišums un pirkstu veiklība šādā vecumā, skaistos un smalkos darbiņus darinot! Daudz ko parādīt citiem nav, jo vairums rokdarbu ir dāsni atdāvināti, atdoti. Arī laikraksta „Stars" korespondenti tiek pie siltām un košām adītām čībiņām!
Turklāt Austra Driķe labprāt arī pamēģina un apgūst jaunus rokdarbu veidus, apmeklējot Liezēres rokdarbnieču organizētās nodarbības.
– Kaut kur jau jāiet ir, mājās tikai nesēdēs. Pandēmijas dēļ rokdarbnieču tikšanās reizēm bija pauze, bet nupat atsākām. Pirms divām nedēļām bibliotēkā bija nodarbība, Maruta Gravāne, kas ir skolotāja Liezērē un Ozolos, mūs pamācīja. Viņai ir ļoti, nu ļoti skaistas kartītes. Kad tādu apsveikumu saņem, pat citu dāvanu nevajag. Gāju tikai paskatīties, bet beigās neizturēju, bija jāizmēģina arī pašai. Tapa apsveikums kvilinga tehnikā (dažādu platumu papīra strēmelītes tiek rullētas, locītas, līmētas un kombinētas, radot skaistus attēlus uz kartītes. – Aut.). Redzes asums vēl būtu, bet pirkstu veiklība nav vairs kā jaunībā. Citas dalībnieces ātri un tik skaisti sataisa, es tikmēr vienu ziediņu vien. Bet, kamēr jau vēl redze un veselība ļauj, darbojos, –
viņa pieticīgi noteic.
29.04.2022.