Ziņu portāls „Delfi" augusta pirmajā pusē informēja, ka kalsnavietis, fotogrāfs Artūrs Drozds apceļojis Norvēģiju ar velosipēdu.
Sarunas sākumā Artūram vaicāju, kā viņam radās ideja doties apceļot Norvēģiju ar šo transportlīdzekli.
– 2016. gadā ar brālēnu izdomājām aizbraukt ar velosipēdu no Rīgas līdz Kolkai, kas bija salīdzinoši cienījams mērķis, jo pirms tam tur nebija būts un tādi gabali ar velosipēdu netika mēroti. Šķita, ka vienu brīdi padosimies, bet mēs to izdarījām. Gandarījuma izjūta bija neaprakstāmi patīkama. Tad nu āķis jau bija lūpā, un nolēmu vienatnē aizbraukt līdz Pērnavai. Šādu velobraukšanu varētu pielīdzināt meditēšanai – tas man ir sava veida garīgais ceļojums. Šajos brīžos ir daudz laika domāt. Braucot uz Pērnavu, sapratu, ka vēlos pievārēt ko lielāku, lai gan nebiju vēl ticis līdz galamērķim. Tā nu šo domu laika gaitā apbružāju un nolēmu, ka vēlos doties uz Norvēģiju. Pirms tam biju bijis Norvēģijas ziemeļos un zināju, cik šī zeme ir neaprakstāmi skaista. Es to mēdzu saukt par Eiropas Jaunzēlandi, – atklāja Artūrs.
Līdz Norvēģijai Artūrs nokļuvis ar aviokompāniju „Wizz Air", jo viņš esot zinājis, ka ap to laiku ir iespējams iegādāties salīdzinoši lētas aviobiļetes. Savukārt ceļā kalsnavietis devies ar velosipēdu, kam bijis viens pārnesums: – Pirms brauciena no daudziem saņēmu komentārus, ka tas ir neprāts. Taču, manuprāt, pārnesums bija diezgan sabalansēts, ar ko varēja turēt labu tempu un uzmīties arī kādā kalnā.
Kalsnavietis uzsvēra, ka pirms tam esot daudz ceļojis ar velosipēdu: – Mēnesi pirms lidojuma devos ar brālēnu no Liepājas līdz Nidai Lietuvā. Tas bija kā iesildošais brauciens pirms lielā ceļojuma. Nedēļu pēc ceļojuma ar draugiem braucām no Rīgas uz Ērgļu klintīm. Taču jāpiebilst, ka vistuvākais man bijis brauciens uz Pērnavu, jo to pavadīju vienatnē, gluži tāpat kā Norvēģijas braucienu.
Uz manis uzdoto jautājumu, vai nebija bail ceļojumā doties vienam pašam, Artūrs atbildēja:
– Protams, nedēļu pirms lidojuma es sāku nedaudz iekšēji nervozēt, kā nez tas būs – pavadīt tik ilgu laiku vienatnē, svešā zemē. Pirmā diena Norvēģijā bija dīvaināka, nespēju to aptvert. Taču kopumā uzskatu, ka biju salīdzinoši mierīgs un biju sevi morāli noskaņojis tam. Vēlējos izdarīt kaut ko, kas mani izrautu no tā saucamās komforta zonas. Sākumā es piedāvāju draugiem braukt līdzi, taču neviens neparakstījās uz tik lielu maršrutu. Šķiet, ka bija lemts to paveikt vienam, ko arī nenožēloju. Tas bija lielisks laiks pabūt ar sevi, savām domām un izdarīt kaut ko traku. Es biju atkarīgs tikai no sevis.
Stāstot par ceļojuma maršrutu, Artūrs atzina, ka pats esot to izstrādājis.
– Ceļojuma maršruts bija sākumā aizlidot uz Bergeni. Tālāk devos uz Ziemeļeiropas augstāko virsotni Galdhøpiggen, no šīs virsotnes tālāk uz Sandefjord lidostu. Galvenais mērķis bija tikt augstākajā virsotnē 2600 m augstumā saviem spēkiem. Maršrutu es rūpīgi plānoju pirms brauciena. Pētīju karti stundām ilgi un prātoju, pa kurieni braukšu. Izdrukāju katras dienas maršrutu, kas sastādīja ap 100 km, taču, kā jau katrā ceļojumā, kaut kas paliek mājās. Šajā gadījumā tas bija mans izdrukātais maršruts un Latvijas karogs.
Artūrs stāstīja, ka ceļojuma laikā piedzīvojis daudzus un dažādus notikumus.
– Pirmajā dienā, kad nonācu Bergenē, viss šķita pasakaini. Skati bija skaisti un šķita, ka viss iet, kā vajag. Otrās dienas rītā pamostoties pamanīju, ka aizmugurējā riepa ir krietni padilusi un tai rēgojas diegi, ko nebiju pamanījis, pirms izlidoju. Bagāžas izmērs bija ierobežots, tāpēc rezerves apvalku nebiju paņēmis. Pieņēmu lēmumu doties tālāk. Apskatīju, vai uz priekšu būs kāda lielāka pilsēta, lai iegādātos šo apvalku. Tā nu es nonācu pilsētā Lindås, kur diemžēl nebija neviena veikala, kurā varētu iegādāties rezerves riepu. Apvaicājos, vai tālāk būs kāda pilsēta ar velo veikalu, man atbildēja, ka būšot tikai mazāki ciemi. Vienīgais variants bija doties atpakaļ 40 km, bet drīz vien riepa pārplīsa. Nolēmu stopēt, lai mani aizved līdz Knarvik, kur varētu atrast nepieciešamo. Biju iekavējis grafiku, tāpēc centos pēc iespējas ātrāk tikt tālāk, kur es veiksmīgi atradu kempinga vietu. Nākamajā rītā sapratu, ka manas nelaimes ar riepu nav beigušās – tā bija pavisam bojāta un palikusi mīksta. Piepumpēju to un varēju nobraukt vien kādas četras stundas. Tā nu es atrados starp diviem kalniem, kur no abām pusēm bija tuneļi, un riepa bija pilnībā beigta. Stumties ar velosipēdu cauri tunelim nebija droši, tāpēc centos riepu salabot. To laboju kādas četras stundas, bet, kad gāju pārbaudīt pie ūdens, vai tā nelaiž gaisu, pēkšņi dzirdēju, ka kāds piepīpina. Satraukts uzskrēju augšā, un kāds vīrietis vaicāja, vai nevajag palīdzību. Nedaudz ar humoru vaicāju, vai viņam gadījumā nav rezerves kameras. Svešinieks man atbildēja, ka esot. Vīrietis attaisīja sava busiņa durvis, un tur bija pilns ar velo rezerves daļām, bet tieši tādas rezerves kameras nebija. Viņš piedāvāja mani aizvest atpakaļ uz sākumu, kur atradās velo veikals, lai varētu iegādāties nepieciešamo. Šis vīrietis, kura vārdu es diemžēl neatceros, veikalā teica, ka izmaksāšot trīs kameras un iedošot divus rezerves apvalkus, ka man tā neveicies. Tas bija neaprakstāms piedzīvojums. Trešajā dienā es beidzot varēju doties tālāk. Notikumu bija daudz, un katra diena bija ar kaut ko citādāka. Vai tas bija kāds garāmbraucējs ar saviem stāstiem, vai vienkārši četri gadalaiki vienā dienā.
Artūrs neslēpa, ka šis tiešām bijis fiziski smags pārbaudījums, bet garāmbraucēji viņam devuši papildu spēku un uzmundrinājuši. Viņš piebilda, ka nākamreiz kameru novietotu pieejamākā vietā, lai to ātri varētu pielietot.
Vaicāts par nākotnes plāniem attiecībā uz ceļošanu, Artūrs atbildēja: – Nākamgad vēlos doties uz Norvēģijas ziemeļiem ar automašīnu, vairāk laika pavadīt, staigājot pa kalniem un izbaudot polārās dienas.
Cilvēkiem, kuri plāno doties garākā velobraucienā, Artūrs iesaka ķert lētas aviobiļetes aprīlī, maijā.
– Pirms tik ievērojama brauciena noteikti vajag izmēģināt tepat Latvijā kādu maršrutu. Saprast, vai tas ir pa spēkam, lai vēlāk neizjustu milzīgu diskomfortu, sāpes. No daudziem arī saņēmu komentārus, ka man pēcpuse noteikti būšot jēla pēc tāda ceļa. Taču Norvēģija ir kalnaina zeme, un liela slodze aiziet uz kājām. Norvēģijā, starp kalniem, ir ļoti mainīgi laikapstākļi, tādēļ būtu labi nodrošināties ar kādu lietusmēteli. Neslēpšu, ka Norvēģijā ir ļoti daudz ērču, vismaz reģionā, kur es biju. Taču, interesējoties par to, būdams ceļā, uzzināju, ka saslimšanas gadījumi ar ērču pārnēsātajām slimībām sastopami ļoti reti. Profilakses pēc gan nebūtu slikti sapotēties, – uzsvēra ceļotājs.
31.08.2018.