Lubānieša JĀZEPA GEIDUKA jeb „papučuka" pītos groziņus cilvēki iecienījuši gan tuvienē, gan tālienē. Dažādā izmēra groziņi, paplātes un tīnes – katrs ir meistara rokām izlolots, sākot jau ar materiālu vākšanu un apstrādi, tad rūpīgu darināšanu; katrs ir ar savu stāstu, rakstu un klūdziņu krāsu salikumu. Divi vienādi nesanākot nekad, atzīst Jāzeps.
Jautāts, kā aizsācis groziņu pīšanu, viņš atminas, ka krievu laikos Balvos nopircis groziņu, pītu no zaļajām klūgām, par trim rubļiem. Atvedis mājās un sācis pētīt: „Kāpēc gan es tādu nevarētu uzpīt?"
Kā pašdarbība un laika kavēklis tapuši pirmie mēģinājumi, bet no zaļajām klūgām pītie groziņi ar laiku saraujas; tā arī šie kļuvuši šķībi, greizi. Kad Lubānā atbraucis Cēsu meistars mācīt grozu pīšanu, Jāzeps apmeklējis divas nodarbības, vairāk neatlicis laika. Viss pārējais apgūts pašmācības ceļā, no grāmatām.
– Esmu nācis no Barkavas puses, dzimis Stirnienē. Pirmā darbavieta bija meliorācijā, kad atnācu no armijas. Kad meliorācija izbeidzās, aizgāju strādāt uz Lubānas sovhozu meža brigādē. No 1987. gada – visu laiku pa mežu. Vienu brīdi arī pasēdēju par sargu skolā, bet tas nebija mans. Groziņu pīšana aizsākās ap 1985.-1986. gadu, bet tas bija tikai tā – pa kādam groziņam dāvanai, sev. Tā nopietnāk uzsāku darboties pēc 2000. gada; uzradās menedžeris, tad arī citādāk tā lieta aizgāja – pajoko Jāzeps Geiduks.
Ar menedžeri viņš domā meitu Sandu Ķēniņu-Ārendi, kas tēta darinātos skaistumus palīdz pārdot, pārsvarā facebook „Papučuka grozi" profilā. Jāzeps arī reģistrējis saimniecisko darbību, jo pieprasījums pēc groziņiem ir liels, un pieejamie pasta pakalpojumi nozīmē, ka tos var nosūtīt vai pa visu pasauli. Tā tiekot izpirkts, ka pat nepietiekot groziņu, ko uz amatniecības centru aiznest parādīšanai, pārdošanai. – Aizsākās viss ar interesi – vai es arī tā varu? Tagad tajā notur gan pieprasījums, gan tas, ka ir, ko darīt. Ko citu pensijā darīšu? Sēžu te siltumā un lēnām čubinu. Strādāt mežā ārsti aizliedza veselības dēļ, pārgāju tagad tikai uz šo. No pensijas maizei sanāk, desai jānopelna ar groziņiem, – viņš nosmej.
Groziņu pīšanā nu jau roka tā piešauta, ka sēdi tikai un knibinies, teic Jāzeps. Vidēji tas aizņem dažas stundas – atkarībā no groziņa lieluma un sarežģītības. Grūtākā un laikietilpīgākā esot materiālu sagatavošana. Piemēram, šoruden vāktās kārklu klūgas varēs izmantot tikai nākamajā gadā.
– Kārklam ir ļoti daudz šķirņu, pīšanai derīgas kādas četras piecas, es izmantoju trīs. Divas šķirnes pašam iestādītas pie dīķa pagalmā, tās pārsvarā tad tepat uz vietas dabūju, bet trešo šķirni meklēju pa grāvjiem un visur kur, – meistars pastāsta.
Kad klūdziņas savāktas, tās tiek vārītas bleķa vannā, mizotas. Pats uzmeistarojis „mizojamo" – bluķa galā ir drātiņas, caur kurām katra klūga jāizvelk cauri divas reizes. Kad padomā, ka vidēja lieluma groziņam nepieciešams pie 140-150 klūgām… Nenoliedzami, „aizmugures darbs" aizņemot krietni vairāk darba, nekā pati pīšana.
Jāzepam arī nepatīk strādāt kā konveijerā, jo tas tomēr ir radošs process, un katrā darbiņā tiek ielikts savs domu lidojums. Gadās pat eksperimenti. To, ka klūdziņu dabiski var iekrāsot melnā krāsā, atklājis nejauši – kad nomizota klūga iekritusi vannā ar novārīto klūgu šķidrumu un tā iekrāsojusies tumšāka. Māka rokā, un nu krāsu dažādībai klūgas speciāli tiek pavārītas melnajā ūdenī. Brūnās krāsas klūdziņas iegūst, vasaras saulē tās „sauļojot", savukārt baltās klūdziņas tiek vāktas agrā pavasarī, kad miza viegli „lec nost".
Jāzepa klūdziņu darbnīca ierīkota kādreizējā pirtiņā pie mājas, te ir viņa valstība. Kā izrādās, arī dārza pavēlnieks šai ģimenē ir tieši viņš. – Mūs, sievietes, dārzā nemaz nelaiž. Zemenes, tomātus, gurķus, puķes – visu tikai un vienīgi viņš audzē, – piebilst Sanda. Jautāts par šo aizraušanos, Jāzeps Geiduks atklāj, ka pirms gadiem viņam bijis vairāk nekā 300 dāliju šķirņu, taču vienu ziemu tās sasalušas – nebijis vietas, kur pa ziemu dāliju gumus labi uzglabāt. – Tad tikai pagājušajā gadā sadāvināja dālijas uz dzimšanas dienu, šo to sadabūju, atkal kaut kas bija jādara, – darbīgais vīrs noteic.
Meita Sanda paliela, ka Jāzeps ir arī liels ogotājs, sēņotājs, makšķernieks, brauc uz jūru butēs. Abi kopā ar mammu dejojot vietējā tautisko deju kolektīvā, kur saistībā ar kovidu tagad gan pauze. Pie vectēva labprāt ciemojas arī četri mazbērni. Rosība šajās mājās neaprimst. Ar sev ierasto humoru Jāzeps uz to atteic: – Ir jādarbojas. Sēžot vien, resns paliec un ierūsē. (Smejas.)
12.11.2021.