Jau zināms, ka makšķerēšana vairs nav tikai vīriešu vaļasprieks, sacensībās vienmēr labus lomus uzrāda arī sievietes.
Ilze Barūkle Ļaudonas pagastā nodarbojas ar dārzkopību, audzē puķes un dārzeņus, taču brīvajā laikā un nedēļas nogalēs kopā ar vīru Valdi ir sastopami dažādās makšķerēšanas sacensībās.
Kad Liepājas pusē norisinājās 2024. gada Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas rīkotais amatieru čempionāts pludiņmakšķerēšanā, 13. un 14. jūlijā Ilze un Valdis Barūkļi kā viena komanda pārstāvēja Madonas novadu un izcīnīja 3. vietas kausu.
– Jau piecus gadus piedalāmies šādās sacensībās, bet pie kausa nu nekādi neizdevās tikt. Šogad laikam visas lozes sakrita, un beidzot mēs tikām trijniekā, atvedām kausu uz Ļaudonu. Šāda ranga sacensībās bez 10 kg loma pirmajā trijniekā nevar tikt, – atklāj Ilze Barūkle.
Arī Ērgļu svētkos rīkotajās makšķerēšanas sacensībās Ilze atkal var lepoties ar 1. vietu. Bet jau šosestdien, 3. augustā, Barūkļi dosies uz Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas rīkoto čempionātu veterāniem Mālpilī, kas notiks divās kārtās. Mājās jau ir sakrāti sacensībās izcīnītie vairāk nekā 200 kausi, bet medaļas nav saskaitītas.
Ilze atklāj, ka nu jau būs 17 gadi, kā uz makšķerēšanas sacensībām dodas kopā ar vīru: – Agrāk dziedāju korī, dejoju, bet ir jāatrod kāds vidusceļš, lai būtu abi kopā. Vīru vairāk vilka uz copi, negribēju mājās viena palikt, tāpēc sāku braukt uz makšķerēšanas sacensībām arī es. Nebija tā, ka devos uz copi nekā neprazdama. Jau no bērnības makšķeri esmu pazinusi, zivi noķert pratusi, jo dzīvojām tuvu Kaņepēnu ezeram. Tētis vasarā pēc dienas darbiem mūs sasēdināja traktorā, aizveda uz ezeru peldēties, citreiz – pamakšķerēt, ezermalā bija sava laiva. Tāpēc ūdens un it sevišķi ezeri patīk jau no mazotnes. Upes gan nav mana stihija, kaut, dzīvojot Ļaudonā, blakus tek Aiviekste. Taču ikdienā nav laika makšķerēt, jo ir darbs siltumnīcā ar puķēm, kompozīciju stādīšana, augi un raža, rudens pusē sāksies tirgi. Brīvais laiks ir varbūt kādu mēnesi, bet jau tad domās dzīvo nākamajā sezonā, kad ir jāsagādā viss sēšanai un stādīšanai. Makšķerēšana – tā ir tikai kādam brīdim, kad atslēdzies no citiem darbiem. Citi varbūt nesaprot, ko var stundām sēdēt pie ūdens ar pātagu rokās, bet, kā tikai pamēģina, tā āķis lūpā. Man ir svarīgi, ka aizbraucu pie dabas kopā ar ģimeni, pamakšķerējam, ja ir cope, noķertās zivis var sagatavot turpat, izvārīt zupu vai izcept. Mums zivis garšo, un ģimenē tās vislabāk prot sagatavot vīrieši, arī dēls Andis ir makšķernieks.
Uz jautājumu par to, kas patīk makšķerēšanā, viņa atbild: – Atrašanās pie ūdens, kur var atpūtināt galvu, aizmirst ikdienas stresu, jo ir jākoncentrējas uz pludiņu. Man ziemā patīk zemledus makšķerēšana ar mormišku, vasarā – pludiņmakšķerēšana, bet spiningot gan nepatīk. Arī līdakas negaršo. Mīļākās zivis jau no bērnības ir mazās karūsas un līņi, bet vislabākā, manuprāt, ir mūspusē sauktais šķaunacis jeb ālants. Interesējoties par lielākajām noķertajām zivīm, Ilze saka: – Nekādu pierakstu ar lielākajiem lomiem un zivīm man nav, jo makšķerēju savam priekam un atpūtai. Kad esmu nogurusi siltumnīcu darbos, galvenais, lai tieku pie ūdens un varu paskatīties uz pludiņu – pat nav tik svarīgi, vai zivis ķeras, vai ne. Tā ir relaksācija, bet, kad pēkšņi pludiņš pazūd zem ūdens, atliek piecirst un izvilkt savu lomu. Vienmēr jau nav tā, ka būs tā lielākā zivs, jo ne jau tā tevi gaida, bet makšķernieks.
Ilze pamazām ir kļuvusi arī par makšķerēšanas sacensību organizatori. – Kādam taču ir jāuzņemas, viņa nosaka un atceras, kā iesākusi ar sacensībām Ļaudonā, jo ir tradīcija, ka novada makšķerēšanas sacensības rīko uzvarētāju komanda. Pēc viņas domām, pozitīvi, ka sacensību nolikumā pastāv nosacījums, ka komandā obligāti ir jābūt arī sievietēm, jauniešiem, jo svarīgi, lai būtu pēctecība arī makšķerniekiem.
02.08.2024.