— Adīšanai ir daudzas pozitīvas iezīmes. Tā palīdz man radoši izpausties, darbojas relaksējoši, kā arī jūtos novērtēta, noderīga sabiedrībai. Tā ir mana pašapliecināšanās. Ir liels prieks, ka cilvēki atsūta labus vārdus “paldies, ka jūs esat, ka jūs adāt. Paldies par jaukajiem darbiņiem, lai jums laba veselība!” Kā lai pēc šādiem vēlējumiem palieku vienaldzīga? Tas ceļ spārnos un liek man adīt atkal un atkal, — par savu sirds darbu — adīšanu — teic sausnējiete Vaira Ābelīte.
Šobrīd Vaira ir nodevusies saviem vaļaspriekiem, bet vairāk nekā 30 gadus nostrādāja pašvaldībā par grāmatvedi. Sakarā ar novadu reformu, nolēma darba gaitas beigt un kļūt par mājsaimnieci. Līdz ar to šobrīd adīšanai ir krietni vairāk laika. Taujāta, kā aizsākās interese par adīšanu, Vaira pastāsta: – Interese par rokdarbiem man radās jau agrā bērnībā. Adīt mani mācīja gan mamma, gan attāli dzīvojošā kaimiņiene. Patiesībā mums interese par rokdarbiem ir bijusi no paaudzes paaudzē. Mana mātes māte ir gan adījusi, gan tamborējusi, kā arī izšuvusi dažādas sienas segas ar skaistām rozēm, kuras manā bērnībā pie manas gultas pie sienas karājās. Mana māte ļoti daudz adīja zeķes, cimdus, džemperus. Tāpat tamborēja ļoti lielus un skaistus vilnas lakatus, kas mani vēl šodien silda. Man pašai vislabāk patīk adīt zeķes un cimdus. Esmu noadījusi arī dažas jakas un vestes, bet sapratu, ka tas nav priekš manis.
Ierasts, īpaši lauku cilvēkiem, ka rokdarbiem vairāk laika ir garajos un tumšajos rudens un ziemas mēnešos. Lielākoties tā ir arī Vairai.
– Adīšanai visvairāk laika, protams, ir ziemas periodā, bet adu arī citos gadalaikos, kad nav kādi citi piemājas darbiņi darāmi. Vasarā jau praktiski laika nesanāk – mums ir siltumnīca, kur audzējam tomātus, piparus un papriku. Ir arī dārzs, kur izaug viss nepieciešamais ziemai, arī kartupeļi. Nu jau trīs gadus aizraujos ar arbūzu audzēšanu, un tīri labi tie ir šos gadus padevušies. Gana lieli un ļoti saldi. Jaunajai sezonai sēkliņas jau nopirktas internetveikalā, bet zemīti tikai nupat iegādājos veikalā, bet pamazām gatavojos – pavasaris nāk, tas jau ir ļoti jūtams ar spožo saulīti un lāstekām pie jumta notekām.
Runājot par adīšanu, Vaira Ābelīte atzīst: – No rokdarbiem man tiešām adīšana ir vienīgā nodarbe un ļoti iemīļota. Tamborēt nedaudz iemācījos, bet mani tā neaizrauj, neinteresē. Pēc manām domām, adījumi šobrīd ir diezgan pieprasīti un novērtēti. Varbūt materiālā ziņā šis novērtējums nav pārāk augsts, bet pieprasīti gan. Ja tā parēķina, aptuveni gadā es uzadu apmēram 60-70 pārus zeķu un 10-15 cimdu pārus. Nekādi lieli uzkrājumi man nekad nebija izveidojušies, sevišķi, kad vēl strādāju par grāmatvedi, laika adīt bija mazāk, tad uz Ziemassvētku tirdziņu pat nebija, ko aizvest, jo viss bija jau mājās izpirkts. Ļoti daudz darbiņu aizceļo uz ārzemēm pēc pieprasījuma – uz Angliju un Vāciju, tad arī uz Ukrainu aizsūtīju, lai karavīriem būtu siltas kājas, savu zemi aizstāvot. Visvairāk iecienītas ir vilnas zeķes ar mīksto mohēras dziju, lai nebūtu asas un būtu ļoti siltas. Šogad gan nē, jo ir silta ziema, bet citus gadus diezgan daudz pieprasījumu bija dubultiem cimdiem.
Pārsvarā es cimdu un zeķu pārus adu tiešām ar iedvesmu, bet ļoti bieži man ir pasūtījumi, kurus vajag tūlīt un tagad, un kur tu uzreiz rausi to iedvesmu? Tad top adīts tāds, kā ir prasīts, bet līdz šim gan sūdzību no pasūtītājiem nav bijis, drīzāk gan uzslavas par darbiņiem.
21.02.2025.