Jau kopš pagājušā gada nogales dalībai CIOFF rīkotajā Folkloriādē izvirzītie folkloras kopu pārstāvji pasākumam cītīgi gatavojās, lai godam pārstāvētu Madonas novadu un Latviju.
Kad piemin Meksiku, vieniem tā asociējas ar bezgalīgi gariem seriāliem, citiem – ar tekilu, vēl kāds atcerēsies nostāstus par senajām indiāņu ciltīm – maijiem un actekiem, kāds cits iedomāsies par kakao vai rodeo. Mums – 25 folkloras kopu vadītājiem un dalībniekiem no dažādiem Latvijas reģioniem – vasara, Meksika un Folkloriāde bija sinonīmi.
Jau 2015. gada nogalē Latvijas Folkloras biedrība atlasīja dalībnieku grupu, kas pārstāvēs Latviju CIOFF rīkotajā Folkloriādē. Piebilde: CIOFF ir starptautiska organizācija, kas atbild par pasaules nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. Folkloriādi varētu nodēvēt par folkloras olimpiādi, kas notiek reizi četros gados, katru reizi citā kontinentā.
Tika veikti vairāki priekšdarbi – gan oficiālas dokumentācijas kārtošana, gan repertuāra atlase, izveidojot dažādas koncertprogrammas, gan mēģinājumi.
Meksikas Folkloriādē piedalījās apmēram 70 valstu kolektīvi. Baltiju pārstāvēja visas trīs valstis – Igaunija, Latvija, Lietuva.
Folkloriādes atklāšana notika Meksikas kultūras galvaspilsētā Zakatekā (iekļauta UNESCO mantojumā), 650 km attālumā no Mehiko. Tātad no lidmašīnas uzreiz kāpām autobusā. Bet nedomājiet, ka pa vienam tā var braukalēt! Tika sagaidīti vismaz pieci kolektīvi. Vēl nedaudz, un autobusu kolonna devās prom no lidostas. Sākās 10 stundu garais pārbrauciens – sastrēgumi, mašīnu rēkoņa (lielās kravas automašīnas pārvietojas tikai naktī) – izjūtas tik tiešām kriminālas. Tika šķērsotas vairākas municipalitātes (štati), un uz katras robežas strādāja militārā policija, kas pāris reižu apturēja arī mūs.
Nonākuši galapunktā, izkrāvām koferus, atstājām tos foajē pie recepcijas un, sevišķi rūpīgi nomazgājuši rokas, devāmies pusdienās. Uz letes saliktas 4-5 metāla vannītes, kurās kaut kas aizdomīgs peld. Bijām diezgan piesardzīgi nezināmo ēdienu izvēlē, toties, ieraugot salātu un augļu pazīstamās aprises, bremzes tika atlaistas. Tas pats attiecās uz mango, papaijas, apelsīnu u. c. sulām. Maizi tā arī neieraudzījām.
Meksikas puse Folkloriādei bija gatavojusies ne pa jokam – katram kolektīvam tika piestiprinātas pavadošās grupas vairāku vietējo cilvēku sastāvā. Mēs saskaitījām savus uzraugus – sanāca ap 10.
Pirmās dienas pēcpusdienā mūs aicināja uz lielo Zakatekas pilsētas parku. Zakateka ir viens no meksikāņu štata centriem. Pilsēta, ko UNESCO ņēmusi savā aizsardzībā – krāšņa, sena un ļoti skaista pilsēta, divstāvu krāsainas ēkas, baznīcas un katedrāles. Informatīvie uzraksti pie veikalu, frizētavu vai bāru sienām ar tumšu vienādu rakstu. Plakātveida reklāmas šeit ir aizliegtas, lai nenosegtu arhitektūras skaistumu.
Parka dažādos nostūros (parks ir milzīgs un vijas cauri visai pilsētai) pulcējās visu valstu grupas. Mums tika izdalītas lentītes meksikāņu karoga krāsās, kurās iesietas keramikas krūzītes. Oho! Pirmie suvenīri! Ieradās mariači – muzikanti, kuru pūšamo instrumentu, bungu un ģitāru skaņas pārspēja jebkādus sarunu un smieklu radītos trokšņus. Neteiktu, ka mariači spēlē akadēmiski precīzi, bet – no sirds. Ievērojām interesantu rosību aiz muzikantiem – kādi desmit vīri vilka galvā dīvainas cepures – maskas, kas atgādina kukurūzas matiņus. Sākās rituāls, veltīts kukurūzas (maizes) auglībai. Kukurūza meksikāņiem ir viss – maize, ēdiens, dzēriens, lopbarība un tamlīdzīgi, tāpēc svarīgi, lai raža būtu laba. Vīri leca tik aizrautīgi, ka arī mēs nemanot sākām lakstīt līdzi (jāpiebilst, ka salīdzinoši mēs to darījām diezgan kautrīgi).
Pēkšņi ieraudzījām, ka cauri parkam dodas kāzu gājiens – vedēji, jaunais pāris. Aiz jaunā pāra, kā galvenais kāzu viesis, slāja ēzelītis ar diviem lieliem groziem, kuros atradās vaļēji tekilas trauki. Beidzot mums tapa skaidrs, kāpēc iedalītas krūzītes. Tika cienāti visi – dalībnieki, muzikanti, kukurūzas dejotāji un vienkārši skatītāji. Jautrība sita augstu vilni. Nu jau spēlēja ne tikai meksikāņi, bet visi, kam līdzi kādi instrumenti, un sāka mācīt savu tautas deju soļus. Arī krūzītēm jautri – te tukšas, te pilnas… Pašā jautrākajā brīdī visa publika pamazām tika novirzīta uz pilsētas galveno ielu. Bija jau satumsis, viss izgaismots. Skaisti un līksmi iesākās Folkloriādes neformālais gājiens. Cilvēku ielas malās pilns – arī viņiem tika no tekilas traukiem. Gājiens virzījās garām galvenajai katedrālei uz laukumu, kur jau nākamajā dienā sākās Folkloriādes koncerti, bet tovakar tur vēl bija izvietoti gari galdi un ēdienu trauki. Dalībnieki tika cienāti ar meksikāņu tapu – plānām, apaļām kukurūzas pankūkām, kas piepildītas ar dažādām asām sastāvdaļām. Un atkal – mūzika, tekila un dejas. Visi laimīgi un draudzīgi. Kāpēc gan visur un vienmēr tā nevarētu būt?
(Turpinājums sekos)