Bailes ir interesanta sajūta. Daudzi literāri un mākslas tēli tiek veidoti kā bezbailīgi, drosmes pārpilni un visvaroši, taču reālajā dzīvē tā nemēdz būt, jo pat lielākajam muskuļu kalnam ir pa kādai fobijai un dzīves rūdītākajam dēkainim mēdz uzklupt pa baiļu lēkmei.
Ja man būtu jānosauc režisors, kurš visprecīzāk secē cilvēka baiļu izjūtas un liek mums – skatītājiem – sasprindzinājumā trīcēt, tas, bez šaubām, ir Alfrēds Hičkoks. Viņa darbi, par spīti mūsdienu aizvien lielākajām prasībām pēc asiņu un iekšējo orgānu jūras TV un kino ekrānos, nav zaudējuši aktualitāti. Ir daudz filmu, pēc kuru noskatīšanās ar laika atstarpi pārņem izjūta, ka no tām vēdī naftalīna smaka, taču Hičkoka darbi tādi nav, un tam ir viens būtisks iemesls – filmu temati nav balstīti laicīgās lietās, bet gan aplūko vispārcilvēciskus jautājumus, kas ir pārlaicīgi. Par spīti tam, ka 50.-60. gados modē bija nākušas filmas par milzīgiem kukaiņiem, citplanētiešiem, vampīriem, zombijiem un citiem neradījumiem, kas savu popularitāti, tikai citā formā un izteiksmes līdzekļos, saglabā arī mūsdienās, A. Hičkoks nosprauda sev citu ceļu, nevis bliezt ar iracionāliem radījumiem pa cilvēka racionālo baiļu izjūtu (kā gan tu nenobīsies, ja ekrānā plosās Frankenšteina briesmonis vai kāds cits mitoloģizēts nezvērs, ar kuru neviens no mums dzīvē nevēlētos sastapties), bet gan izmantot iracionālas bailes, lai blieztu pa pašu cilvēku. Viņa filmās nav nekā mistiska un pārdabiska, tur neieraudzīt radījumus, kurus reālajā dzīvē mēs nekad nespētu sastapt, taču viņa filmās mēs satopam paši savas fobijas, kompleksus, tieksmes un cilvēcisko vājumu. Hičkokam slepkava nav no izplatījuma atceļojis nezvērs, bet gan cilvēks, un tieši tas man kā skatītājam ļauj uztvert un nereti arī identificēties ar viņa filmām daudz vieglāk.
Var nosaukt daudzus darbus, kuri tiek uzskatīti par kulta klasiku („Vertigo", „Putni", „Logs uz sētu"), taču, ja jānosauc filma, kas visprecīzāk atspoguļo bailes, tā būs „Psycho". Klasisko ainu dušā varētu likt skaidrojošajā vārdnīcā ar parakstu „Bailes" – precīzāku vizuālo skaidrojumu šim vārdam nav iespējams dot, un neviena cita filma, kam baiļu izjūtas radīšanai nepieciešams sadists-sērijveida slepkava un gaļas tonnas, nekad nespēs līdzināties „Psycho". Kāds varbūt iebildīs, ka arī mūsdienās tiek filmēti pieklājīgi „psiholoģiskie trilleri" (tas pats, kas šausmu filma Hičkoka laikos), un man būs jāpiekrīt, jo patiesi ir daudz labu trilleru, kuru režisori arī neslēpj, ka ir ietekmējušies no Hičkoka, taču tas, kas Hičkoku padara par žanra karali, ir spēja iracionālām bailēm iedot seju, un šis uzdevums ne katram ir pa spēkam. Ne velti viņa filmas teju pa kadram analizē mācību iestādēs, kur jaunie režisori apgūst savu arodu.
Vērtējums: skaties, ja vēlies ieraudzīt baiļu seju.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS