„Pēc tūkstošgades mijas ideja par pasaules galu ir kļuvusi par klišeju. Bet kas gan es esmu, lai par to spriestu, pret pārspēku sacēlies klejojošs atriebējs – viens pret ļaunuma impēriju, cīnos, lai labotu milzu netaisnību? Viss ir subjektīvs. Ir tikai personīgas apokalipses." (Citāts no datorspēles, kuram bija jābūt arī filmā.)
Datorspēļu ekranizācija reti kad ir izpelnījusies kinokritiķu un arī vienkāršo skatītāju uzslavas. Tam ir bijuši vairāki iemesli – mazs budžets, neprasmīga režija vai gluži vienkārši – ne pārāk labs filmas pirmavots. Ko tur slēpt, daudzas datorspēles sižeta ziņā ir seklas un, balstoties uz tām, sakarīgu filmu neuzņemt. Taču par spīti vairākām ne pārāk veiksmīgām plaši pazīstamu datorspēļu pēdējo gadu ekranizācijām (Doom, Postal, Blood Rayne divām filmām un daļēji arī Resident Evil triloģijai) ir bijuši arī daži veiksmīgi darbi (divas Tomb Raider filmas, kā arī Silent Hill un Hitman). Par tādu daudziem datorspēļu cienītājiem vajadzēja kļūt arī vienai no šāgada gaidītākajām filmām Max Payne (Makss Peins jeb tulkojot – ‘galējas sāpes'). Gaidām un cerībām bija zināms pamats, tās filmēšanā nebija iesaistīti caurkrituši režisori un aktieri. Filmas budžets bija visai pieklājīgs – aptuveni 35 miljoni, arī pati spēle savā būtībā ļoti līdzinājās filmai, tādēļ Max Payne fani nepieļāva domu, ka kaut kas var noiet greizi. Tomēr nogāja. Pēc filmas noskatīšanās rodas pamatots jautājums, vai kāds no tās veidotājiem vispār spēli ir spēlējis. Ja ir, tad kā nākas, ka filmā nav ne miņas no spēlē radītās atmosfēras, kuras neatņemama sastāvdaļa bija galvenā varoņa ciniski melnais humors, iekšējais monologs, film noir elementi, mūžīgās nakts un sniegputeņa fons, trulās atriebes izjūta un neizsīkstošais cīņasspars, kas Maksu dzina uz priekšu, cenšoties noskaidrot, kurš vainojams viņa sievas un bērna nāvē. Protams, filmā ir redzami gan iztērētie miljoni, gan atsevišķi veiksmīgi aktierdarbi, arī Marka Vālberga iejušanās Maksa lomā nav bezcerīga, taču saglabājas sajūta, ka filmas veidotājiem pirmavots nav bijis nozīmīgs, kas ir diezgan skumji, tādēļ ka šī ir viena no tām retajām datorspēlēm, kuru pelnīti var uzskatīt par savas jomas mākslas darbu, jo reti kur var izdzīvot cilvēka, kurš zaudējis visu, izmisumu un nerimtīgu cīņu pret tiem, kas viņu nodevuši un atņēmuši visu, kas dārgs. Kā spriedzes filma Max Payne ir nedaudz virs vidējā Holivudas līmeņa, kā izcilas datorspēles ekranizācija – krietni zem.
Vērtējums: ja ir vēlme baudīt filmu, tad datorspēli nevajadzētu spēlēt. Taču, neiepazīstot spēli, zūd motivācija skatīties filmu.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS