Vai labs aktieris var kļūt par labu režisoru? Atbildi uz šo jautājumu guvu, noskatoties divas 2005. gadā tapušas filmas – „Siriāna" („Syrian") un „Ar labu nakti, un visu labu" („Good night, and good luck"), kuru režisors ir Džordžs Klūnijs (bieži saukts arī par iekārojamāko Holivudas vecpuisi).
Jāatzīst, ka biju patīkami pārsteigts, jo negaidīju, ka aktieris, kas teju visā savas radošās karjeras laikā spēlējis vai nu romantiskās komēdijās, vai remdenās drāmās, spējīgs uz svarīgu politisku un humānu zemtekstu saturošu darbu radīšanu, kuri ir kā kulaks uz acs tam, kas pašreiz notiek ASV un līdz ar to pastarpināti ietekmē visu pārējo pasauli. Šajā apskatā vēlos pievērsties tieši filmai „Ar labu nakti…", jo tajā tiek runāts par lietām, kurām zināmā mērā cauri iet arī mūsu sabiedrība.
Filma stāsta par vienu no ievērojamākajiem žurnālistiem pasaules vēsturē Edvardu Murrovu un viņa „saķeršanos" ar galveno komunistu spiegu atmaskotāju un raganu mednieku 50. gadu Savienotajās Valstīs senatoru Džozefu Makartiju. Kā zināms, šajā vēstures posmā abpus okeānam bija vērojama paranoja attiecībā pret otru lielvaru. ASV tika rīkotas paraugprāvas pret inteliģences pārstāvjiem, kuriem pārmeta sociālistiskus uzskatus un sadarbību ar komunistiem. Lai cik dīvaini tas liktos, ASV, kas tiek dēvēta par demokrātijas un cilvēktiesību citadeli, atradās visai maz cilvēku, kuri spētu nostāties pret šīm absurdajām prāvām un publiski paust savu attieksmi pret to, kas notiek valstī, daudz vairāk bija tādu, kas labāko Pavļika Morozova tradīciju garā nodeva savus kolēģus un paziņas. Edvards Murrovs bija viens no tiem, kas samierināšanās ar varas patvaļu vietā izvēlējās konfrontāciju ar Makartiju. Ik reizi izejot ēterā, kūpinot savu cigareti, viņš nāca klajā ar drosmīgiem (gan pēc to gadu, gan mūsdienu standartiem) izteikumiem, kuru mērķis bija atmaskot raganu medniekus un stāstīt sabiedrībai, ka tās konstitucionālās un cilvēktiesības tiek apspiestas. Viņa 50. gadu izteikumi aktualitāti nezaudē arī mūsdienās.
Vērtējums: ja es lemtu par augstskolu izglītības programmu komunikācijas zinātnes studentiem, šī filma būtu viens no svarīgākajiem mācību palīglīdzekļiem. Tā parāda, kādam ir jābūt žurnālistam apstākļos, kad valsts varas pārstāvji uzskata, ka sabiedrība ir domāta viņu komforta nodrošināšanai, bet plašsaziņas līdzekļi – slavināšanai. Filma arī pamatoti raisa pārdomas par to, ka sabiedrība tā vietā, lai interesētos par procesiem, kuru ietekme uz viņu dzīvi ir teju vai tieša, labprātāk pievēršas tukšai izklaidei, ko piedāvā televīzija, kino, radio un laikraksti (mūsdienās var pieplusot internetu). Un te vietā būtu paša Murrova citāts no filmas: „Televizors spēj izglītot, apgaismot prātu un, jā, var arī iedvesmot cēlai rīcībai, taču tas spēj to visu sniegt vienīgi tad, ja cilvēks pats to vēlas izmantot minētajiem mērķiem, pretējā gadījumā tā ir tikai parasta kaste ar vadiem un spuldzītēm."
Autors: EGILS KAZAKEVIČS