Valdība, meklējot izeju no ekonomiski sarežģītās situācijas, visās (arī Vides) ministrijās šobrīd pārcilā pārvaldes optimizācijas ceļus. Kā tas var atsaukties uz dabas aizsardzības struktūrām, piemēram, dabas rezervātiem, vaicāju Teiču dabas rezervāta direktoram JURIM JĀTNIEKAM.
– Viens no variantiem ir apvienot dabas aizsardzības institūcijas -nacionālos parkus, rezervātus, Dabas aizsardzības pārvaldi, iekļaujot vienā institūcijā. Par šo modeli nav diskutēts, bet šāda doma jau zināmu laiku pastāv, un, visticamāk, krīzes laikā tā tiks arī īstenota.
– Ar ko šādā gadījumā jārēķinās Teiču rezervātam?
– Ja tiešām tā būs, mēs varam vairs nebūt Vides ministrijas tiešās pakļautības valsts pārvaldes iestāde. Kopš dibināšanas (1982. g.) un reorganizācijas (1991. g.) mūsu iestādei ir juridiskas personas statuss, varam patstāvīgi pieteikt savus projektus Latvijas un ārvalstu finansētājiem, kā arī šos projektus īstenot. Patstāvīgi plānot gan iestādes, gan Teiču, gan Krustkalnu dabas rezervātu attīstības stratēģiju, mērķus, veicamos uzdevumus. Pēc savas iniciatīvas sadarboties ar pašvaldībām un skolām, veidojot to pozitīvo iespaidu, kāds par mums daudzu gadu laikā ir radies. Ja iestādes tiks saliktas kopā, daudzi lēmumi varētu tikt pieņemti citur, un arī naudas plūsma, ko līdz šim lielā mērā paši nodrošinājām ar projektiem, var pagriezties citur.
– Tiks noteiktas citas prioritātes?
– Prioritātes un, cerams, arī likumdošana paliks. Runa ir par ko citu – cilvēki var zaudēt motivāciju attīstīt un arī uzņemties atbildību par savu, kā mēs sakām, „Teiču valsti". Daudzi no rezervāta darbiniekiem lepojas ar paveikto, ir lietas, kas bieži tiek izdarītas pēc savas iniciatīvas, nezinot, vai jelkad par to būs iespējams samaksāt. Vienkārši tāpēc, ka tu esi sava darba meistars un saproti, kas un kā jādara. Parasti, projektus rakstot, garantijas nav nekādas. Lūk, šī motivācija līdz ar apvienošanu var būt zaudēta, kā tas jau ir noticis centralizētajās valsts pārvaldes iestādēs.
– Atgādināsim galvenās Teiču rezervāta vadlīnijas.
– Mūsu stratēģija ir nemainīga – neekspluatēt dabas resursus, nodrošināt Teiču un Krustkalnu dabas rezervātā purvu, mežu, pļavu un ūdeņu dabisku attīstību un tur esošo bioloģisko daudzveidību. Sekot vides stāvoklim, tā izmaiņām. Stāstīt, rādīt un rakstīt skolēniem, skolotājiem, visai sabiedrībai par dabas izšķirīgo, būtiski svarīgo nozīmi cilvēka dzīvē. Turklāt par to gādājam paši – meklējam līdzekļus, lai iecerēto, ja valsts līdzekļu pietrūkst, varētu īstenot.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 07.02.2009.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto