Ar komponistu VALTU PŪCI tiekamies Rīgas kafejnīcā. Pirms tam, meklējot norunāto vietu, esmu iemaldījusies tādā kā puķubērnu krodziņā, kas atrodas līdzās. Pie ziņojumu dēļa piesprausts izgriezums no laikraksta ar sarunu, kurā piedalījies Valts Pūce. Pie sienām – grāmatu plaukts, plates un gleznas (no vienas raugās mūsu novadnieka, tenora Jāņa Zābera fotoportrets). Šī vieta šķiet īstā, kur varētu tērzēt par mākslu. Bet līdzās ir mierīgāk, runājam tur.
– Aizvien vairāk visapkārt plosās haoss un agresija, – aizdomājas Valts Pūce. – Notikumi pasaulē un Latvijā, biedēšana ar ekonomisko krīzi, bezdarbu, sabrukumu daudzus var iedzīt pilnīgā izmisumā. Šai kontekstā koncerts „Tuvplāni", ko Madonas kultūras namā rādīsim 14. februārī, varētu būt laba iespēja atslēgties no šausmām.
Klusināts un melodisks – tā autors raksturo koncerta skanējumu, piebilstot, ka kopā ar viņu uz skatuves kāps Renārs Kaupers, Raimonda Vazdika un Raimonds Ozols.
– Koncerts jau nodēvēts par „mazu sirsnības saliņu agresijas jūrā", bet pilnībā norobežoties no apkārt notiekošā nevar arī radošie ļaudis.
– Materiālu esam iespēlējuši, koncerti aizvadīti Rīgā, Kuldīgā, Siguldā, Ogrē, Jelgavā. Cilvēki šo programmu pieņem, un pēc pēdējiem notikumiem Rīgā var teikt, ka tā ir siltuma saliņa vēl jo vairāk.
Par norobežošanos varu teikt vienu – mēs visi esam saistīti ar apkārt notiekošo, bet koncerta laikā no negācijām nebūs ne nieka. Ja nedaudz atļausimies to lietu pavilkt uz zoba, tas cits jautājums, bet ne jau grumbainām pierēm. Dzīve taču sastāv arī no kā cita, ne tikai no politiskajām cūcībām. Tāpēc jau programmu „Tuvplāni" veidoju – lai cilvēkiem atgādinātu par šo citu.
– Atceros jūsu domu par perpetuum mobile, ka to nevajag meklēt fizikālajā vai materiālajā sfērā, mūžīgā dzinēja atblāzma ir gara svētkos.
– Tā ir, jo cilvēks jau nav pirmo dienu uz šīs pasaules. Lai kādi, atvainojos, sūdi, viņš vienmēr atradīs arī prieku – sev un citiem. Nedrīkst paļauties pūlim, tas gan ir fakts, jo tad var iegrimt depresijā un sākt strādāt blēņas. Mēs esam pietiekami izturīgi un radoši, lai stāvētu tam pāri.
– Ir mākslinieki, kas no Rīgas izbrauc līdz zināmam attālumam. Jūs Madonā jau esat bijis iepriekš.
– Savā laikā biju žūrijas loceklis festivālā „Sinepes un Medus". Tad to gaisotni izjutu. Toreiz priecājos, ka Madonā cenšas ko darīt, bija riktīgs uzrāviens: daudz dalībnieku un publikas. Mani tas ļoti priecēja, žēl, ka festivāls šobrīd vairs nenotiek.
– Vai izbraukumos gribat pazondēt publiku un sajust atšķirības? Cilvēki gan visur ir vienādi…
– It kā ir vienādi, bet tomēr ne. Rīgas publika ļoti atšķiras no ārpusrīgas skatītājiem. Tāpat atšķiras novadi. Man liekas, ka tie, kam novados kultūra ir vajadzīga, ar to nodarbojas aktīvi un gudri. Tā nav tikai ķeksīša lieta. Nedaudz pa Latviju pabraukāju ar Pūces etnogrāfisko orķestri, veidojot programmu uz folkloras bāzes. Pārdomas ir dažādas. Vietā, kur vajadzētu būt augstam kultūras piesitienam, pēkšņi izrādījās „čuš" – pagrimums, vairāk par šašliku un alu nav nepieciešams. Savukārt ir vietas, kur sākotnēji likās – nu gan esam iekūlušies baigā kaktā -, bet tur pēkšņi ir perfekti gaiša publika un sapratne. Uz visa tā fona varu teikt, ka lauki nav pagrimuši, lai kā dažkārt mēģina iestāstīt. Un reizēm laukos var gūt pat vairāk, nekā Pierīgā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 31.01.2009.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no personiskā arhīva