– Esmu savas puses patriots. Dzimis un audzis Dzelzavā. Absolvējis Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultāti, par ko pirmām kārtām jāsaka paldies maniem vecākiem, kas mani mudināja mācīties. Pēc tam atgriezos dzimtajā pusē, – stāsta dzelzavietis ZIGURDS ZUKURS.
23 gadus nostrādājis „Dzelzavā" par autoinženieri. – Garlaicīgi nebija. Arī darba apjoms ievērojams. Bija laiks, kad „Dzelzavai" bija vairāk nekā 70 automašīnu vien. Vēl strādājot Dzelzavā, izveidojās sadarbība ar SIA „Brieži AJ" Madonā. Un tad, kad sapratu, ka gribu dzīvē kaut ko mainīt, Jānis Briedis uzaicināja strādāt savā firmā. Esmu šoferis ekspeditors. Tirgojam visa veida automašīnu un traktoru rezerves daļas. Mūsu klienti ir ne tikai no Madonas rajona, bet arī no Gulbenes, Alūksnes, Balviem, Rēzeknes, pat no Cēsīm, lai gan viņiem pašiem savi veikali. Cilvēki jau cits citam izstāsta, un tā reklāma aiziet talāk. Lielākām precēm pieņemam pasūtījumus, vasarā pat divreiz nedēļā braucam tiem pakaļ. Ļoti jūtam zemnieku noskaņojumu, viņiem šobrīd neklājas viegli, un ļoti ceram, ka kaut kas tomēr mainīsies uz labo pusi, lai tie mūsu lauki vispār neizputētu, – Zigurda balsī ieskanas bažas. Arī par to, ka darbavietas iet mazumā. Pats viņš katru dienu mēro ceļu uz Madonu un atpakaļ un smejas: tad, kad Madonu pievienos Dzelzavai (tieši tā arī uzrakstiet, viņš uzsver, – Madonu Dzelzavai), tad strādāšu tikpat kā mājās. – Man vienmēr ir bijis prieks, kad Dzelzavu ar labu vārdu piemin. Pārdzīvoju, kad sliktāk kaut kas iet. Laikam tā veco laiku domāšana – nekad nekas liels nav paticis, tāpat es skatos arī uz šo apvienošanos lielā novadā. Vēl viens piemērs: man ļoti simpatizē jaunieši, viņu uzņēmība, drosme, bet bieži vien barā, kad uzrodas kāds hiperaktīvs līderis, vairs nevar prognozēt sekas, un tāds bars man vairs nepatīk, – atzīst Zigurds Zukurs.
– Daudzi cilvēki saka, ka neko savā dzīvē nemainītu, es tā gluži neteiktu. Esmu diezgan bieži padomājis par to, ko neesmu izdarījis, ko varbūt vajadzēja mazliet citādāk, bet dzīve jau ir dzīve. Tā rit tālāk. Un kopumā jau sūdzēties nevar. Katrā ziņā visādu izaicinājumu nav trūcis. Patīk man dažādi piedzīvojumi, arī ekstrēmas lietas. Pagājušovasar, piemēram, vecākā meita Krista pierunāja lēkt ar gumijām Siguldā. Es viņai saku: nekādu problēmu! Īstenībā patīkama izjūta, ka es savos gados varu ko tādu izdarīt, kad apkārt visi tādi divreiz un pat vēl jaunāki par mani. Meita jau man tāda aktīviste. Mācās pēdējā klasē Madonas pilsētas 1. vidusskolā. Vispār jau mums šogad gaidāmi divi izlaidumi – Signe beigs 9. klasi. Jaunākais – Kaspars – mācās 7. klasē. Viņi abi vēl pa Dzelzavu. Arī sieva Indra. Viņa ir Dzelzavas pamatskolas direktore. Šobrīd skolai ļoti atbildīgs posms – notiek akreditācija.
Par savu vārdu esmu lasījis, ka tas nāk no skandināvu tautām un nozīmē – uzvara un sargs; ja kaut kam pieķeras, tad pie tā turas. Tā laikam man ir ar Dzelzavu… – šķiroties saka Zigurds.
Autore: BAIBA MIGLONE