Atkal pa sniegiem brien janvāris. Un mēs atceramies notikumus, kas teju pirms diviem gadu desmitiem risinājās Latvijā. Aizvakar Rīgā atkal tika kurti piemiņas ugunskuri.
Šis ir jau astoņpadsmitais janvāris pēc tā janvāra, kad sniegs nezin kāpēc kavējās apsegt ziemas mieram zemi un cilvēku satrauktos prātus laikā, kad pasaule mainījās strauji un tai pašā laikā absolūti neprognozējami par šīs maiņas rezultātiem. Milzis uz māla kājām bija sašūpojies kritienam, bet, kad gāžas lieli un smagi mūri, nekad nevar prognozēt, cik un ko tie var aizraut līdzi nebūtībā.
Baltiešu brīvības alkas toreiz jau tuvojās augstspriegumam. To novadīt zemē draudēja tepat blakus esošā mālkāja armija, zem kuras smagā vairoga jau bija aizritējis pusgadsimts. Un ne tikai draudēja. Nogranda 13. janvāris Viļņā, aiz sevis atstādams asiņainas pēdas…
Un saprata Latvijā, ka no pasaules iekarotājiem var sagaidīt tikai ļaunāko. Ka aizsargāt savas brīvības iedīgļus jāceļas pašiem ar tādiem līdzekļiem, kādi ir pie rokas, bez karamašīnām.
Lai sargātu galvu, kuras neatkarības doma, kaut vēl variantos un vispārēja, sakrita ar tautas domām, visa Latvija cēlās un ietērpa galvaspilsētas centru betona barikādēs. Ielas nosprostoja smagā lauku tehnika, bet ļaudis piepildīja Rīgas centru, lai būtu tur, ja kas… Bija taču tikai karstas sirdis, cerīgas domas un katram savas divas rokas. Bija arī 20. janvāra vēlais vakars, kad arī Rīgā beidzot uzsnigušo sniedziņu nokrāsoja asinis.
Bija. Par tik nesenu vēsturi it kā nebūtu nekas jauns pasakāms. Ja vien pavisam jauni un ne tik jauni ļaudis, vaicāti par barikāžu laikiem, vienaldzīgā neziņā neparaustītu plecus. Ja uz vaicājumu toreizējo barikāžu laiku dalībniekiem, vai līdzīgā nestundā viņi atkal dotos tur (tiesa, šoreiz, droši vien, ne vairs ar gluži kailām rokām), atbilde ir puse uz pusi, jo vīlušos mūsu daudzo valdību sagādātajā tautas labklājībā ir daudz.
Ne velti šīm rindām virsrakstā likts vaicājums – kurp ej, nesapratne? Pa šiem gadiem pēc barikādēm esam sapelnījuši daudzus simtus miljonāru un daudzus tūkstošus nabagu. Esam, te domāju valsti, dzīvojuši trekni, bet neko neiekrājuši grūtākiem laikiem, kas nesaukti nu ir klāt.
Nerunājot par pagātni, arī šodien valdības mašīnas sapratni valsts stūrēšanā nevar samanīt vairāk kā – svērsim, bērsim, mērīsim, bez tās galvenākās skaidrās domas – k ā t o d a r ī s i m? Jo visam pāri kā bija, tā arvien ir netīrās vilnas plucināšana – kurš vairāk un ašāk noplēsīs sev un savējai partijai.
Bet par to iešanu uz barikādēm vai citādi, ja tēvzeme sauks, es domāju (un tā ir arī pārliecība) – ies. Ies visi no tautas gala. Tie, kam jāsargā miljoni, vai nu ielīdīs, vai aizlaidīsies.
Autors: OĻĢERTS SKUJA
OĻĢERTA SKUJAS foto no arhīva