Mētrienas pagasta bibliotēkas vadītāja MARUTA OŠA nesen saņēma Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par sasniegumiem bibliotēku nozarē. Viņa ir pirmā pagasta bibliotēkas vadītāja Madonas rajonā, kas saņēmusi šādu augstu novērtējumu. Tradīcija apbalvot nozaru izcilākos speciālistus izveidojusies jau vairāku gadu garumā, bet bibliotēku un muzeju darbiniekiem to pasniedz kopš 2000. gada. Jāpiebilst, ka par savas darbības prioritāti Maruta izvirzījusi novadpētniecību un dara to mērķtiecīgi un nesavtīgi.
– Jāsecina, ka šis novads, Mētrienas pagasts, ir jūsu dzimtā puse, un cik tālā pagātnē ietiecas novada vēstures pētījumi, vai tie nav daļēji novecojuši fakti un traktējumi? – vēlējos izzināt pašas Marutas viedokli.
– Tālā pagātne ir vērtība, kas nenoveco tik ātri kā vakardiena. Neesmu gan dzimusi mētrēniete, manas Zaļmežu dzimtas saknes ir Barkavā, kaut dzimusi tur neesmu, bet gan 1949. gadā vilcienā, vecākiem dodoties uz tālām zemēm. Lopu vagonā pusceļā uz Sibīriju. "Romantiski", vai ne?
– Kas tad bija jūsu vecāki, ko nogrēkojušies?
– Visvairāk jau laikam bija grēkojis tētis, vadot kori un strādājot pastā, nekādas lielās zemes viņiem nepiederēja. Tētis un mamma dzīvoja atsevišķi, bet turpat netālu – vecāmamma, mammas māsa, mans brālēns un viņa mamma, un tad nu šādā jaukā kompānijā, gaidot manu piedzimšanu, visi lopu vagonā devāmies uz Sibīriju. Brālis gan bija palicis pie tēva radiem. Mammīte to visu ļoti smagi pārdzīvoja, un divarpus gadiņu vecumā man viņas vairs nebija. Atgriezāmies mājās kā jau vairākums – 1954. gadā, mani uzaudzināja "otrā mammīte", kā mani mazbērni tagad viņu dēvē – tantīte. Visu savu dzīvi viņa man ir veltījusi, tagad viņai 85. Vēl jau no Tomskas apgabala atgriezās arī mana vecāmamma.
– Kad un kā kļuvāt par mēt-rēnieti?
– Pabeidzu Kultūras darbinieku tehnikumu, deva iespēju izvēlēties, kur strādāt, Madonas rajonā bija vairākas vietiņas, bet Mētriena bija vistuvāk mājām, uzrakstīju vēstuli no skolas toreizējai kultūras nodaļas vadītājai Palmirai Bricei, un 1968. gada vasarā, 1. augustā, ar saviem 19 gadiņiem biju te, sākumgados – kultūras nama vadītāja. Īrēju istabiņu pie kādas tantītes, tad apprecējos ar vietējo cilvēku un nebiju vairs Maruta Zaļmeža, bet gan Oša. Bibliotēkā sāku strādāt 1979. gadā, jo šis darbs šķita saistošāks, individuālāks, noderīgāks.
– Maruta, kas jums ir grāmata?
– Tā ir viena no galvenajām pamatvērtībām dzīvē. Šī atziņa gan nav radusies, strādājot bibliotēkā. Varbūt grāmatas it kā neapgāžamā vērtība man dzīvē ir traucējusi, jo man pašai ir ļoti grūti uzrakstīt kādu rakstu, ļoti grūti izteikties – griežu riņķī un apkārt teikumus, liekas, ka katru teikumu ņemu no citiem – rakstnieks jau ir pateicis manu domu! Un tad man šķiet, ka parazitēju uz citu rēķina.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 30.06.2007.
Autore: ASTRA ZAGORSKA
OĻĢERTA SKUJAS foto