„Madonas ūdenssaimniecības attīstība, II kārta" šobrīd ir lielākais projekts, kas tiek veikts Madonas pilsētā. Ja pagaidām tas iedzīvotājiem vairāk saistās ar uzraktām ielām, jau pēc pāris gadiem pilsēta varēs lepoties ar sakārtotu ūdenssaimniecību.
Lielu darba apjomu no projektā paredzētā veic uzņēmumu pilnsabiedrībā „A. A. & Būvkompānijas" ietilpstošā SIA „Santexo", kuras vadītāju JURI MĀLNIEKU „Stars" aicināja uz sarunu gan par viņa līdzšinējo dzīves gājumu, gan par izjūtām, strādājot ar apjomīgo projektu.
Juris Mālnieks atzīst, ka dzīve viņu ir mētājusi no vienas vietas uz otru. Mācījies viņš ir Jēkabpilī, Siguldā, Salaspilī. Šis dzīves posms bijis raibs kā dzeņa vēders.
– Kādi vēji tad beigu beigās jūs atnesa uz Madonas rajonu?
– Madonas rajona Mētrienas puse man bija sen pazīstama no radu apciemojumiem, tur arī ieprecējos 1988. gadā. Pirmie gadi Mētrienā pagāja, strādājot paju sabiedrībā „Līdums", bet pēc tās likvidēšanas – kooperatīvā „Akrs". Tolaik sākās juku laiki, un es sāku nodarboties ar graudu audzēšanu savā zemnieku saimniecībā. Bulduru sovhoztehnikumā iegūtā agronoma izglītība lieti noderēja. Mežu zāģēšanas periodā iegādājos arī gateri, ko gan šobrīd izmantojam gandrīz tikai savām vajadzībām. Nevienas pārmaiņas nav bijušas vieglas, vienmēr nācies ar kaut ko riskēt, taču es sevi uzskatu par aktīvu un uzņēmīgu cilvēku, kas dzīvē daudz ko izmēģina. Esmu darbojies dažādos uzņēmējdarbības veidos, daži bija veiksmīgi, citi – ne pārāk. Šķiet, pret mani bija arī pirmā prāva Latvijā par maksātnespēju.
– Vai atnākt un iejusties Madonas rajonā bija viegli?
– Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuri īpašu piesaisti tai vietai, kur dzīvo, neizjūt. Smejos, ka, ja tam būtu radīti nepieciešamie apstākļi, varētu dzīvot kaut uz Mēness. Tiesa, nu es jau esmu Mētrienā iedzīvojies, man ir ģimene, īpašums, un tagad tas ir citādi. Daudzus vilina Rīga, bet man nepatīk burzma un kņada, varu tīri labi bez tā iztikt.
– Brīvā laika šobrīd droši vien nav daudz, taču kā tiek pavadīts tas pats mazumiņš?
– Brīvo laiku pavadu mājās, ziemā patīk kādu reizi ar dēli no kalna nobraukt. Vasarā un rudenī izmantoju meža sniegtās iespējas – sēņoju vai vienkārši pastaigājos. Dzīve laukos atšķiras no pilsētnieka dienas režīma, kurš piecos beidz darbu un dodas atpūsties. Laukos vienmēr ir, ko darīt, un šis darbs vienlaikus ir arī atpūta.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 10.01.2009.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto