UNA ARAMA ir viena no Madonas pilsētas ģimnāzijas 2003. gada absolventēm, sportiskajām jaunietēm, kas šopavasar ir pabeigusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju (LSPA), ieguvusi sporta skolotāja un vecākā orientēšanās trenera diplomu.
Rīga nekad nav patikusi tādā mērā, lai lielpilsētā meklētu turpmākās dzīves piepildījumu un darbavietu. Tāpēc arī pēc studijām izvēlējusies atgriezties dzimtajā pilsētā, un, ja ļoti vēlas, atrast iespējas strādāt var arī Madonā. Kad piezvanīju, lai aicinātu Unu uz sarunu, viņa stāstīja, ka kopā ar mazajiem jau izmēģinot pirmo sniegu – slēpojot. Pirmsskolas izglītības iestādes "Saulīte" audzēkņiem viņa vada sporta pulciņa nodarbības, ir biatlona trenere mazajiem sporta skolas audzēkņiem, Madonas BJSS strādā par metodiķi, bet ne tikai. Una turpina arī savas gaitas orientēšanās sportā.
– Vai piekrīti, ka studiju laiks bija visskaistākais?
– Studenta dzīve, manuprāt, jāizbauda katram, jo, atrodoties prom no vecākiem, jākļūst patstāvīgākam, un Rīgas dzīve visus vilina. Iespēju ir daudz, tikai jāzina, ko vēlas, un nevar noiet no ceļa. Man izdevās izbaudīt Rīgas iespējas, un studenti vienmēr to ir pratuši. Arī tā piedāvājuma, kas ir Rīgā, Madonā nav. Vēl jau mans studentes statuss turpinās, jo mācos LSPA maģistrantūrā. Lai iegūtu maģistra diplomu, jāmācās divi gadi. Uz Rīgu braucu pirmdienās, un nodarbības tad notiek visu dienu. Tā kā maģistrantūras studijas manā augstskolā notiek neklātienē, mācības apvienoju ar darbu. Tomēr, jau mācoties pirmajos kursos, zināju, ka Rīgā nepalikšu, tā nav mana vieta. Arī pēc pieciem gadiem Rīga neiepatikās. To, ka atgriezīšos, klusībā jau nojautu. Strādāt sporta skolā mani aicināja, kad vēl biju studente. Savu solījumu izpildīju, uzskatu, ka daru darbu, ko pazīstu jau no bērnības.
– Kas ir tava specialitāte, un kādas iespējas paveras darbā?
– Lai arī esmu ieguvusi vecākā orientēšanās trenera diplomu, tomēr Madonas sporta skolā strādāju par biatlona treneri. Biatlons ir manas mammas (biatlona treneres Airas Bērziņas) sporta veids. Par ievirzi sportā jāpateicas mammai. Interese par sportu aizsākās ar orientēšanos. Trenējās mamma, mani no mazotnes ņēma līdzi uz mežu, kur mācīja meklēt kontrolpunktus. Kā aktīvs bērns, darīju visu – gan skrēju, gan slēpoju, piedalījos gan orientēšanās, gan biatlona sacensībās. Treniņi notika atbilstoši gadalaikam. Kad bija jāizvēlas kur pašai trenēties – biatlonā vai orientēšanās sportā, izvēlējos orientēšanos. Tagad bija otrādi, jo izvēlējos biatlonu. Esmu izjutusi, ko nozīmē būt aktīvajā sportā – tās ir daudzās sacensības, kas norit visu sezonu, braucieni un regulāra prombūtne no mājām, kaut gan ir arī sava priekšrocība – braukājot pa sacensībām, redzēta liela daļa pasaules.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 22.11.2008.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto