Ar plašiem pasākumiem novados sākušās mūsu valsts 90. gadadienas svinības. Ievads tām bija Cēsīs pagājušajā sestdienā, kur uz svinībām pulcējās vidzemnieki.
Tika izgodāti visi deviņi Vidzemes novada rajoni un to ļaudis, tostarp arī mūsējais. Un var jau būt, ka tieši tas bija pēdējais pamudinājums šajās pirmssvētku dienās posties ciemos pie dzejnieces, mūsu novadnieces, lubānietes BROŅISLAVAS MARTUŽEVAS. Cilvēka, kas savā mūžā izdzīvojis brīvvalsts garšu, par to stāvējis un kritis visos laikos, arī ieslodzījuma gados lēģerī tālajā Sibīrijā, pēc tam līdz sirds mielēm izjūtot tās represijas, ko „nodrošināja" bijušā politieslodzītā statuss, liedzot atklāti publicēties. Piedzīvojusi neatkarības atjaunošanas neizsakāmo pacilātību, iespēju beidzot brīvi paust savu viedokli, izdot dzejoļu krājumus pašai ar savu vārdu un ikdienas vilšanos, viņa joprojām patiesi deg par savu valsti, par savu Latviju.
– Es atceros Latvijas 20. gadadienu 1938. gadā, kad sēdēju skolas internātā un skaitīju, cik plošku deg gar ceļa malām. Visa Lubāna liesmoja, cik tas skaisti bija. Un mani mājinieki, ar mammu priekšgalā, atbrauca uz Lubānu, kur pa radio raidīja Kārļa Ulmaņa runu (mums mājās tajā laikā radio vēl nebija) – „Grūtības ir, lai tās pārvarētu. Ja neņemsim tēraudu palīgā, dzirkstele kramā paliks mūžīgā miegā." Un to viņš bez pārtraukuma atgādināja mūsu jaunatnei, visai tautai. Visi bija kā elektrizēti no tās sajūtas, ka ir cilvēks, kas domā par savu valsti, par tās nākotni. Kur šodien ir šī sajūta? Es vakar (11. nov. – B. M.) mēģināju skatīties ekumenisko dievkalpojumu Domā, veltītu Lāčplēša dienai. Tur bija sapulcējušies mūsu armijas karavīri, sākot ar lidotājiem, jūrniekiem un beidzot ar jaunsargiem. Arī Valsts prezidents. Vecie latviešu strēlnieku karogi, un 7. dienas Adventistu bīskaps tā skaisti runāja, par celšanu un pacelšanu – „Dievs lai svētī Tavu grozu un Tavu galdu, un Dievs lai svētī Tavu abru" – 5. Mozus grāmata. Prieks bija klausīties. Tā taču nav, ka mums šodien nav cilvēku. Kad dzina Bermontu ārā, bija piecas reizes mazāks karaspēks – un uzvarēja. Tas bija milzīgs garīgais pacēlums, cilvēki ticēja Latvijai, ticēja, ka tā būs, kaut līdz tam nekā nebija bijis. Tagad taču mums ir bijis, bet mēs neticam, negribam ticēt…
– Varbūt tas tāpēc, ka šobrīd pirmajā plāksnē izvirzās intereses, nevis vērtības, tās vērtības, kas iet cauri gadu gadiem – atbildība par sevi, citiem cilvēkiem, valsti?
– Jā, neatceros, laikam man pašai tas ir – „no dzīves pīrāga vien piedegas mums tika, vai tāpēc maizē apēsts kauns un gods?". Bet tagad reizēm tiešām šķiet, ka ir apēsts gan kauns, gan gods. Tagad kā bankas garantu uzskatīs līdzšinējo baņķieru īpašumus, bet, izrādās, īpašumu vairs nav, tie ir atdāvināti un norakstīti, un jau laikus… Un tas jau ir tikai viens no pēdējiem piemēriem.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 15.11.2008.
Autore:BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto