Ir tvanīgais vasaras saulgriežu laiks. Smaržo absolūti viss – puķes pļavās un dārzos, pēdējie jasmīni un zemenes, kas šogad tik steidzīgi sārtojās jau jūnija sākumā, gaiss ir tik piesātināts, ka galva gluži vai apreibst no smaržu un sajūtu buķetes. Tā vien gribas atkrist pļavā, raudzīties zilajās debesīs un izmest no galvas daudzās rūpes un raizes. Ir taču saulgriežu laiks…
– Jā, ar to svētku izjūtu ir interesanti: nav, nav, un te pēkšņi viss – svētki ir klāt. Man parasti ir tā, ka svētki apsteidz to izjūtu, – atzīst Madonas pilsētas galvenais arhitekts JĀNIS LIEPIŅŠ. – Jāņi ģimenes lokā man nozīmē daudz. Es pats esmu Jānis jau ceturtajā paaudzē. Jāņi mana vectēva mājās Stirnienes „Odumiņos", kur tagad saimnieko māsa, ir svinēti visos laikos, bet latviešiem jau ir tā: ir Jānis vai Līga ģimenē vai nav, svētki tāpat tiek svinēti. Pie mums, līdzīgi kā uz kapusvētkiem, sabrauc radiņi. Tā ir tāda laba kopā pabūšanas iespēja. Man šī vieta vairāk asociējas ar ģimeniskumu, tās ir manas mammas dzimtās mājas, visa mana bērnība. Neiztrūkstoši te tiek spēlēts Jāņu futbols, kurā piedalās gan mājinieki, gan ciemiņi, gan mazi, gan lieli, tiek darīts alus (šo mākslu tētis ir pārmantojis no manas vecmāmiņas un vectētiņa) un siets siers, cepti pīrāgi, kurināts ugunskurs, iets rotaļās un atrakcijās un, protams, sagaidīts saullēkts. Es nemaz neatceros tādus Jāņus, kad saules lēkts nebūtu sagaidīts, neraugoties uz to, ka reti ir tie Jāņi, kad mazāk vai vairāk neuzlīst. Nekādu dzelzs priekškaru neizjutu arī padomju laikos manā agrā bērnībā, varbūt tāpēc, ka bijām dziļi laukos. Jāņi ir svinēti vienmēr, un es domāju, ka tie arī tiks svinēti vienmēr. Un arī kāds Jānis dzimtā noteikti vēl būs, ja Dieviņš dēlus dos. Varbūt ne pats pirmais, bet būs. Galu galā četrinieks līdz piecniekam ir jānoapaļo…
– Kas tad jūsmājās ir atbildīgais par Jāņu vainagu pīšanu?
– Dažādi ir bijis, bet no bērnības man palicis atmiņā, kā mēs Jāņu dienas rītā, lopiņus uz ganībām dzenot, katrai govij nopinām vainagu, un tā vainagu pīšana bija tāds kopējs process. Uz pagājušajiem Jāņiem man vainagu novija sieviņa Agnese, tobrīd gan es viņu tik tikko kā biju bildinājis.
– Jums kā Jānim droši vien katri Jāņi ir jauki svētki, bet varbūt kādi ir īpašā atmiņā?
– Pagājušie Jāņi bija ļoti zīmīgi. Jo Agneses vecāki pirmoreiz bija atbraukuši pie mums ciemos, kā mēs Latgales pusē sakām, „vītraugos", tā teikt, apskatīt vietu, uz kurieni līgavu atdos. Un vēl – mēs abi ar Agnesi esam dzimuši īsi pirms Jāņiem, Agnese – 17. jūnijā, es – 16. jūnijā, mūsu abu dzimšanas dienas šķir tikai viens saulriets… Un tieši šajā saulrietā jūras krastā pirms gada es savu sieviņu bildināju. Un šo notikumu mēs gribam ieslēgt dziļi sirdī. Arī šogad mēs šajā datumā bijām pie jūras, tikai ne Latvijā, bet Kuršu kāpās. Gribētos, lai tas kļūtu par tādu skaistu tradīciju.
– Jau gandrīz gads pagājis, kopš esat atstājis Rīgu un strādājat Madonā, vai nevienu brītiņu nav ienācis prātā, ka Rīgā tomēr bija plašākas iespējas?
– Jau studējot man tā Rīgas burzma negāja pie sirds, varbūt tāpēc, ka esmu puika no laukiem, jau no bērnības kopā ar vectēvu patika strādāt lauku darbiņus. Domās vienmēr gribējies atgriezties dzimtajā pusē. Un tad laimīgā kārtā, jāteic gan, ne bez priestera Riharda svētības, mums abiem ar Agnesi piedāvāja darbu Madonā. Likās, ka tā ir tāda dievišķā zīme un ka to nedrīkst ignorēt, jo mēs taču abi arī to gribējām, lai gan man, gan Agnesei Rīgā bija labs darbs, bija dzīvoklis. Mūsdienās tik ļoti svarīgas materiālās lietas, bet ne jau tas ir galvenais. Atgriezāmies vairāk idejas vārdā, jo es nespēju iedomāties, ka mani bērni varētu augt Rīgā. Man pašam pieņemamāks liekas variants, ka bērns uzaug lauku vidē, ka bērnam var dažādus darbiņus ierādīt, ko palīdzēt. Augt harmoniskā vidē, tuvu dabai, ne pilsētas smilšu kastēs.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 22.06.2007.
Autore: BAIBA MIGLONE
AGRA VECKALNIŅA foto