Ar 1. septembri Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības Madonas rajona padomes priekšsēdētājas amatu veic Barkavas pamatskolas skolotāja DACE CAUNE. 18. augustā, kad notika izglītības darbinieku arodbiedrības Madonas rajona padomes sēde, 48 pirmorganizāciju vadītāji Dacei Caunei uzticēja pildīt šo amatu.
Līdz tam viņa bija sākumskolas skolotāja Barkavas pamatskolā, kādu laiku – skolas ārpusklases darba organizatore. Šobrīd Barkavas pamatskolā Dace Caune turpina vadīt leļļu teātra un teātra sporta pulciņus, viss pārējais darba laiks aizrit Madonā, Saieta laukumā 1, kur rajona padomes ēkā ir kabinets viņas amata pienākumu veikšanai.
– Vai darbs skolā nav kas reālāks un stabilāks? Vai iekšēji bijāt droša pāriet darbā LIZDA rajona padomes priekšsēdētājas postenī?
– Simtprocentīgas drošības jau nav nekur, tai skaitā – lauku skolā, un jo īpaši, ja skolēnu skaits visā Latvijā sarūk. Barkavas pamatskolā kādreiz bija 270 skolēnu, tagad – 102. Tomēr ne jau par drošību aizdomājos, piekrītot darīt šo darbu, man vienkārši likās, ka vajag dzīvē ko mainīt. Pagājušajā gadā ieguvu maģistra grādu pēc studijām
RPIVA pilna laika studiju programmā „Skolvadība" Rīgā. Mums bija ļoti jauks kurss: 42 cilvēki no dažādām jomām, divos gados uzzināju tik daudz jauna, par to, kas notiek citur, kā nekad agrāk. Skolotāja darbs tomēr ir ļoti ierobežots, viņš strādā savā šaurajā specialitātē. Studējot pēkšņi pavērās cits redzesloks un plašums par dzīvi. Kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāca arī radošo sieviešu balva „Latvijas Avīzes" konkursā "Sieviete Latvijai". Konkurss 2007. gadā notika 10. reizi, un tam bija pieteikts vairāk nekā simt pretendenšu (mani konkursam izvirzīja bērnības draudzene Antra Gotlaufa). Biju to 16 finālistu vidū, kas saņēma „Latvijas Avīzes" balvu – simbolisko porcelāna kurpīti un ceļojumu uz Briseli. Tik skaisti, kā konkursa noslēguma ballē, sen nebiju jutusies. Uz vietas dzīvojot, mēs pierodam viens pie otra, nenovērtējam cits citu. Tagad saprotu, cik ļoti labi laukos strādā skolotāji un cik maz viņi saņem jaukus vārdus. Bet atzinību pelnījuši tik daudzi.
– Pirms jaunā darba piedāvājuma strādājāt skolā ar pirmklasniekiem.
– Vairāk nekā 20 gadu biju nostrādājusi ar 1. klasi, līdz jūnijā saņēmu šo uzaicinājumu. Sākumā atteicos, bet tad, ilgstošāk padomājot, nospriedu, ka tiešām ir laiks ko mainīt.
Pēc izglītības esmu pirmsskolas pedagoģijas un psiholoģijas pasniedzēja, bet iegūti visi sertifikāti, lai varētu strādāt sākumskolā. Pirmā klase ir brīnišķīgs vecums, diemžēl, ilgstoši veicot vienu un to pašu, cilvēks nogludinās, ikdiena kļūst ļoti gara. Bērni skolā grib redzēt gados jaunus skolotājus, arī es to vēlētos, bet nekas nemainīsies tur, kur bērnu skaits iet mazumā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 25.10.2008.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto