Ir datumi, kas nepaliek tikai kalendārā, bet dzīvo cilvēku atmiņās, ģimeņu stāstos un klusumā, kas reizēm pasaka vairāk nekā vārdi. 25. marts Latvijai ir viena no sāpīgākajām dienām, kad tūkstošiem cilvēku tika izrauti no savām mājām, no savas zemes un aizvesti nezināmā tālumā. Tas notika agrās rīta stundās, durvīm atveroties ne pēc pašu gribas. Bērnu rotaļlietas palika uz galda, bet dzīves — pārrautas pusvārdā. Daudzi no aizvestajiem tā arī nekad neatgriezās, bet tie, kuriem bija lemts pārnākt mājās, atnesa līdzi stāstus, kas sāp joprojām. Pieminot politisko represiju 77. gadadienu, mēs klausāmies šajās atmiņās, ne tikai atceroties vēsturi, bet arī sastopot cilvēkus, kuri piedzīvojuši zaudējumu, izturējuši neizturamo un tomēr spējuši saglabāt cerību.
DZIDRA ATVARE uz tālo zemi Sibīriju 1949. gadā izsūtīta kopā ar māsu Maiju, mammu Martu un tēti Augustu. Lai arī sūrs, liktenis viņus tomēr pažēloja, un, pateicoties sargeņģelim, kas pavadīja ik uz soļa, ģimene kopā atgriezās mājās.
– Ar kādām sajūtām atminaties izsūtījuma dienu?
– Kad manu ģimeni deportēja, biju desmit mēnešus veca, un atmiņas saglabājušās tikai tik daudz, cik stāstīja mamma un tētis. 25. marts bijusi saulaina, bet ļoti sniegota un auksta diena. Zirga pajūgā mūs aizveda uz Cesvaines staciju, kur jau gaidīja vilciens, lai dotos prom. Pateica, ka tas esot nometinājums uz mūžu, bet neteica, uz kurieni mūs vedīs. Mēs esot fašisti. Tētis bija kalējs, viņam piederēja sava smēde, kurā darbīgi strādāja. Tētis vispār bija strādīgs; pie mūsu mājas Kārzdabā bija maza upīte, tētis pats izveidoja sistēmu tā, lai mums mājās būtu elektrība. Kā jau kalējs viņš daudz ko prata izkalt, piemēram, saktiņas, bet laikam neviena nav man saglabājusies. Paldies Dievam, atgriezāmies visi mājās, lai gan mamma pēc tam stāstīja, ka ceļā uz izsūtījuma vietu es vilcienā smagi saslimu. Kā jau mazam bērnam man nebija pieejama atbilstoša pārtika, ēdu to, ko pieaugušie, un man sākās problēmas ar vēderu. Mamma jau domājusi, ka es neizdzīvošu.
– Izsūtījumā pavadītais laiks ir bijis tik smags…
– Mūs aizveda uz ciemu „Amura Baltijsk", kas bija dibināts tieši latviešu nometināšanai. Pirmo nakti gulējām zem klajas debess mīnus četrdesmit grādu salā. Labi, ka tētim līdzi bija kažoks, kurā viņš mūs abas ar māsu ietina. Māsai bija pieci gadi. Tētis kurināja ugunskuru, lai mēs izdzīvotu. Otrā rītā mūs aizveda uz sādžu, kas atradās netālu no Zejas upes, pie ģimenēm, kuras mūs pieņemtu pie sevis. Tikām pie vienas latviešu ģimenes, kurā māte bija skolotāja. Dzīvojām pie viņas, kamēr tikām pie pašiem savas atsevišķas barakas. Atceros bargās ziemas, kādas tur valdīja. Sāku iet 1. klasē, krievu bērni mūs apsaukāja, klaigāja, ka atbraukuši fašisti. Pēc tam iedraudzējāmies, un tad jau pret mums viņi izturējās labi, jo saprata, ka neesam noziedznieki, par kādiem tikām pataisīti, bet gan ka tā ir politiska lieta. Pieaugušie darīja dažādus darbus, bērni vairāk lasīja ogas. Tur auga lielas mellenes, tās ievācām, pārdevām, lai dabūtu naudiņu. Vasaras bija ļoti siltas, uz lauka izauga tomāti, arbūzi, gurķi – viss, kas mums aug siltumnīcās, Sibīrijā izauga brīvā dabā, arī dažādi ziedi. Daba tur bija ļoti skaista. Labi, ka tuvumā bija Zejas upe, tajā bija ļoti daudz zivju, kuras Latvijā pērkam par ļoti lielu naudu – tas pats lasis, piemēram. Tur šī zivs saucās „garbuša", tā bija ļoti garšīga, bet bērniem jau bija apnikusi. Atceros, kā atnācu no skolas un mamma teica, ka atkal jāēd tā pati zivs zupiņa, jo nekā cita nav. Man tik ļoti vairs negribējās šo zupu, bet, lai izdzīvotu, bija jāiztiek ar to, kas bija. Kad iekopām savu zemīti, kļuva vieglāk dzīvot. Tētim un mammai par izstrādes dienām deva miltus un vēl dažus produktus, naudu nemaksāja, bet šie produkti bija ļoti vajadzīgi un noderīgi iztikšanai. Krievi paši bija diezgan trūcīgi. Saldējām pienu, sālīto speķi no savas cūciņas, un to visu pārdeva tirgū tuvējā pilsētā, kas saucās Tigda. Tālāk jau bija Blagoveščenska, kas bija lielāka. Tā arī izdzīvojām, bet kā jau bērniem mums ar māsu vairāk gribējās kādu saldumiņu, taču tas pagāja secen.
Atceros, kā saslimu ar dzelteno kaiti, kā tētis mani uz pleciem nesa uz slimnīcu. Vietējais dakteris teica, lai mani tur ved. Laikam jau tā kaite ietekmē acu jūtību uz gaismu, jo man patika tumsa, nebija patīkami, ka acīs spīd gaisma.
– Varu iedomāties, cik laimīgi bijāt, uzzinot, ka varat atgriezties dzimtenē.
– Izsūtījumā pavadījām septiņus ar pusi gadus. 1956. gada aprīlī saņēmām ziņu, ka esam atbrīvoti, Staļins bija nomiris… Tēvs bija tik priecīgs, mamma tāpat. Bira asaras, laime bija neaptverama, jo cerība atgriezties dzimtenē jau bija zudusi. Pārdevām visu, kas bija pārdodams, ko nevarēja paņemt līdzi. Tētis pats izgatavoja divus finiera koferīšus, lai ir, kur salikt mantas. Atpakaļceļam biļetes bija jāpērk pašiem. Ceļš uz Latviju ilga divas nedēļas; braucām gar Urālu kalniem, un tētis vēl teica, lai atceros, kā te izskatās, jo pirmo un pēdējo reizi es savā mūžā redzu šos kalnus. Otrpus kalniem bija Baikāla ezers. Mums – bērniem – tas bija kā piedzīvojums, neizjutām to tā, kā pieaugušie, bet vecākiem izsūtījums bija ļoti grūts.
No Cesvaines stacijas līdz Kārzdabai, kas atrodas apmēram divpadsmit vai pat vairāk kilometru, gājām kājām diezgan ilgi. Koferīšus atstājām, lai mazāk ko nest, un otrā dienā tētis ar zirgu brauca tiem pakaļ. Laimīgā kārtā tikām savā mājā – Kārzdabas „Dālderos", kurā palika dzīvot tēva māsa Anna. Viņai bija jākopj lopi, kas atņemti izsūtītajiem cilvēkiem. Labi, ka viņa mums bija, pamazām iedzīvojāmies. Bija gotiņa, iztikt varēja, lai gan nekā sevišķa, protams, nebija. Sibīrijā izmācījos 1. klasi, sāku iet 2., bet nepabeidzu, jo aprīlī mūs atbrīvoja. Atgriežoties mājās, nepratu rakstīt latviešu valodā, tikai runāt latviski. Skolotāja bija ļoti pretimnākoša, sāka man mācīt latviešu valodu no 2. klases. Iemācījos to diezgan ātri. Mājas no skolas atradās diezgan tālu, kājām jāiet astoņi vai deviņi kilometri, bet skolā paliku internātā.
– Par spīti pārciestajam, jūs atradāt savu īsto dzīves ceļu.
– Māsa strādāja Degumniekos par zootehniķi, un es 8. un 9. klasi pabeidzu Degumnieku skolā. Tētis vēlāk dabūja darbu Sarkaņos, tur vajadzēja kalēju. Abas ar māsu īrējām Madonā dzīvokli no vienas tantes, es meklēju darbu. Pirmais un vienīgais darbs, kam esmu veltījusi trīsdesmit trīs mūža gadus kopš astoņpadsmit gadu vecuma, bija Krājkasē (bijušajā Krājbankā). Tā kā biju represēta, man kā „noziedzniecei" nebija iespējas dabūt augstāko izglītību, tikai iet kursos, ko Rīgā arī darīju. Krājkasē pats pirmais priekšnieks bija Haralds Kamals – ļoti solīds cilvēks. Viņš kaut kā dabūja man ieroču turēšanas atļauju un atļāva strādāt. Sākumā pildīju kasiera, kontroliera pienākumus, un, kad izglītība pēc kursiem bija papildināta, paliku šajā darbā. Man patika, ka tas ir precīzs un punktuāls.
– Lai ikdiena būtu gaišāka, jūs atvēlat laiku lietām, kas silda sirdi.
– Jā, esmu Madonas novada politiski represēto biedrība sastāvā, tiekos ar saviem līdzgaitniekiem dažādos pasākumos. Ar visiem pat neesmu izrunājusies, kurā vietā katrs bijis nometināts izsūtījumā. Man ļoti patīk mūzika, ikdienā klausos radio. Šad tad uzspēlēju akordeonu. Notis nepazīstu, spēlēju pēc dzirdes. Šo mūzikas instrumentu man uzdāvināja tētis, kad pabeidzu 9. kalsi, un tas joprojām ir saglabāts. Savam priekam ik pa laikam mājās uzspēlēju. Nu jau man ir četri mazbērni. Viena meita ieprecējās Gulbenē, otra dzīvo tepat Madonā – blakus mājā.
– Runāt par pagātni ir sāpīgi, bet šie stāsti jaunatnei ir jāzina…
– Par Sibīrijā pavadīto laiku vairs nav ko pārdzīvot. Kad bija jādodas atpakaļ uz dzimteni, sapratām, ka krievu ļaudis arī ir diezgan labi. Mūs pavadīja ar asarām, bijām jau saraduši kopā. Ļaunu prātu neturu, tāda bija to laiku politika, un neko nevarēja padarīt. Manam vecākajam mazdēlam ir divdesmit viens gads, un, kad es parādu avīzes ar stāstiem par deportācijām un stāstu par pagātni, viņš pasaka – tagad nav tādi laiki. Tas šķiet nesaistoši. Bet ko šobrīd var zināt, ja pasaulē karo? Mums visādi laiki var vēl nākt pāri, negribas pat iedomāties. Jaunatnei jau nu noteikti būtu jāzina, kā mēs dzīvojām, cik grūti mums bija, salīdzinot ar to, cik laba dzīve tagad ir viņiem.
20.03.2026.