Iepriekšējais gads Jāņa Simsona Madonas Mākslas skolas direktorei KRISTĪNEI ŠULCEI bijis ļoti jaudīgs. Skolai apritēja 50, viņai pašai — 50, un kolektīvam jau gada sākumā bija doma parādīt, ka uz piecdesmit var vēl jaudīgāk.
Tas izdevās, un apliecinājums ir iegūtās divas balvas kultūrā, ko Kristīnei un viņas komandai Madonas novada pašvaldība pasniedza pasākumā "Gada balva kultūrā 2025".
– Šo atzinību uztveru kā novērtējumu iedvesmojošai vadībai, radošam redzējumam un neatlaidīgam darbam, kas skolas 50 gadu jubilejas kontekstā stiprinājis Jāņa Simsona Madonas Mākslas skolas izcilību, audzēkņu izaugsmi un reģiona kultūras vidi kopumā, – saka Kristīne Šulce. – Neuztveru to kā personisku triumfu. Drīzāk kā apliecinājumu tam, ka ilgtermiņa rīcība un neatlaidība īstenot idejas var dot rezultātu.
Savā dzīvē esmu saņēmusi pateicības vārdus un diplomus, tādēļ nejūtos pārsteigta vai apžilbināta. Vairāk – samīļota, un to patiesi novērtēju. Publiskā atzinība neļauj apstāties – tā uzliek atbildību turpināt. Vados pēc vienkārša principa – kamēr varu, kustos. Ja darba diena paiet pie datora, meklēju līdzsvaru kustībā: dārzā, mežā, uz velosipēda vai ūdenī. Literatūra, grāmatu lasīšana, kino, teātris joprojām ir mana iekšējā telpa un nepieciešamība.
Formāli neesmu studējusi vadību, taču mana pieeja skolas darbam veidojusies no izciliem piemēriem – pedagogiem, direktoriem un ģimenes. Mana profesionālā kvalifikācija ir humanitāro mākslu maģistre tekstilmākslā. Studiju laikā Latvijas Mākslas akadēmijā mani būtiski ietekmēja profesores Aija Baumane, Ieva Krūmiņa, Irisa Blumate un Aina Muze. Šķiedru māksla, objekti, konceptuālā domāšana – šī pieredze veidoja profesionālo pamatu un skatījumu uz mākslu kā ideju telpu, ne tikai vizuālu rezultātu.
Pēc akadēmijas vairāk pievērsos pedagoģijai un projektu darbam, taču pēdējos gados arvien apzinātāk atgriežos arī pie saviem radošās izteiksmes līdzekļiem. 2025. gada sākumā ar darbu "Robežas" piedalījos Vidzemes mākslinieku izstādē Cēsīs – to izjutu kā sava veida iekšēju renesansi.
Modes skatē un kustību performancē "Gaismas līnijas" dejotāji uz skatuves kustību valodā runāja manis veidotos tērpos, iemiesojot manas idejas, tas bija emocionāli spēcīgs brīdis.
– Kas bijis grūtākais posms sasniegumu ceļā, par kuru publiski nepiemini?
– Neuzskatu sevi par cilvēku, kurš jau būtu sasniedzis galamērķi. Drīzāk esmu ceļā. Grūtākais vienmēr ir sākums. Tas brīdis, kad ideja nav līdz galam izkristalizējusies, finansējuma nav, bet atbildība jau ir. Kad jāstāsta uzrunātajai komandai par ieceri, kura vēl eksistē tikai skicēs un manā galvā. Ļoti sarežģīts ir arī tehniskais posms – kad uz papīra uzrakstītas idejas jāmaterializē reālā vidē. Tad radošums sastopas ar budžetu, laika ierobežojumiem un fiziskajām spējām.
Esmu pateicīga savam dzīvesbiedram, māksliniekam Imantam Spridzānam, kurš spēj manas utopiskās ieceres pārvērst realitātē, viņa rūpes un talantu ļoti novērtēju.
Ir arī brīži, par kuriem publiski runāju maz – šaubas. Vai ideja ir laba, vai pietiks spēka to iznest līdz galam, vai saņemsim finansējumu, kā visas daudzās šķautnes sabīdīsies vienā veselumā? Līderība reizēm ir ļoti vientuļa, daudz jārunā, bet daudz arī jāklusē, jāpieņem lēmumi un jāuzņemas atbildība par tiem. Un, protams, laika un finanšu ierobežojumi. Kultūras projekti bieži dzīvo starp entuziasmu un realitāti. Tomēr tieši šie posmi veido izturību.
– Vai darbošanās mākslā, mākslas izglītībā tev ir terapija, ambīcija, nepieciešamība?
– Mākslas izglītībā strādāju jau vairāk nekā divdesmit gadus – no 2001. gada pedagoga darba Cesvainē līdz Madonas Mākslas skolas vadībai kopš 2013. gada. Lai arī direktora pienākumi aizņem lielu daļu laika, man joprojām ir svarīgi būt klātesošai mācību nodarbībās. Uzskatu, ka vadītājam jābūt procesā, jāizjūt bērnu un jauniešu intereses, vajadzības un laikmeta ritms.
Vai māksla man ir terapija? Nedomāju. Ambīcija? Iespējams – kādreiz. Šobrīd to varētu saukt par nepieciešamību vai vēl precīzāk – atkarību. Radīšana man nav izvēles jautājums – tā ir dabiska iekšēja kustība. Projektu realizācija man ir kā mazi dzīves svētki – pierādījums, ka idejas var kļūt par pieredzi, ka neesmu viena, ka varu dalīties ar sevi un saņemt enerģiju pretī, pierādījums, ka dzīvoju, nevis tikai eksistēju.
– Cik daudz no darbiem esi tu pati – un cik daudz ir tēls, ko skata publika?
– Labs jautājums. Nebiju domājusi, bet jāatzīst, ka pamazām esmu kļuvusi par publisku tēlu vai drīzāk – dzīve un notikumi mani tajā ievirzījuši.
Bērnībā biju kautrīga un mazrunīga. Pirmo apzināto pieredzi ar publisku uzstāšanos piedzīvoju ap trīsdesmit gadu vecumu. Rokas un kājas trīcēja, reizēm vilšanās bija lielāka par gandarījumu, bet es turpināju. Pamazām parādījās drosme būt redzamai, šobrīd jau var teikt, ka tā ir mana amata apraksta sastāvdaļa, no kuras nevaru izvairīties.
Man šķiet, ka tēls un personība nav pretrunā. Tie veidojas dialogā. Ārējais izskats ir iekšējā turpinājums. Mani iedvesmojušas spēcīgas sievietes ar stāju un domas dziļumu, bet nenoliegšu – man patīk arī spīdīgas, dīvainas un jocīgas lietiņas, kas var sievišķīgi papildināt ikdienu. Apzināti savu tēlu nekonstruēju, apģērbi, rotas, priekšmeti bieži saistās ar ceļojumiem, cilvēkiem un pieredzēm. Mani interesē auduma kvalitāte, konstrukcija – profesionāls skatiens, kas nāk no tekstilmākslas un intereses par modes un mākslas vēsturi.
Ceru, ka ikdienā esmu arī vienkārša un pieejama. Varu strādāt dārzā T kreklā, vakarā aiziet uz mūsu kinoteātri noskatīties "Kalnu aukas" un izraudāties, ar riteni izbraukties cauri pilsētai, sasveicināties un izrunāties ar mūsu darbīgajiem sētniekiem, smaidīgajām pārdevējām veikalā, paņemt lāpstu un iztīrīt sniegu, ja nepieciešams uzvilkt savu labāko kleitu un iet uz balli pilī. Mana dzīve un uztvere bieži ir "bez filtra", un tas man šķiet atbrīvojoši.
– Vai tavs radošums vairāk nāk no prieka vai sāpēm?
– Tas atkarīgs no dzīves perioda. Mans mākslinieces ceļš nav bijis viengabalains – tajā bijis gan vientulības smagums, gan greizsirdības ēnas, gan iedomība, gan arī ļoti daudz prieka, žēlastības un pieņemšanas. Esmu piedzīvojusi plašu cilvēciski emocionālo amplitūdu.
Māksla, manuprāt, nemīl virspusību. Darbs var būt skaļš, provokatīvs un uzmanību piesaistošs, var būt arī vizuāli skaists, taču bez konteksta, bez stāsta un profesionālas pieejas tas ātri kļūst tukšs. Radošums prasa godīgumu – arī tad, ja tas nav ērts.
Vidusskolas laikā mani aizrāva tāds samērā vienkāršs žanrs kā klusā daba, akadēmijā – jau abstraktāks pasaules redzējums, akta studijas, cilvēka ķermenis, kustība, forma. Bija periods, kad mana māksla balansēja uz izteiktas seksualitātes robežas. Es pati vēl nebiju gatava šādai atklātībai, un savus izteiksmes līdzekļus noliku tālāk no pašizpausmes paletes. Iespējams, tas bija veids kā pašsaglabāties. Bija arī periods, kad pazaudēju interesi par pašizpausmi, to pamatojot ar to, ka tāpat nevienam mani darbi nav vajadzīgi, ar glezniecību maizi nenopelnīsi un kur gan visi šie darbi nonāks, kad manis vairs nebūs.
Šobrīd, kad bērni izauguši un pati esmu skolas vadītāja, arvien biežāk domāju par to, cik daudz drīkstu atļauties būt 100 % atklāta un atkailināta savā pašizpausmē, domās. Vai sabiedrība sapratīs? Vai es pati esmu gatava atklātai sarunai ar sevi mākslā?
Atzīšos, ka esmu pieteikusi personālizstādi Madonas muzejā un vēlos vienā izstādē apvienot savas kādreizējās un tagadējās ieceres, ielēkt ļoti ātri braucošā vilcienā, ekspresī – izdarīt no tās vietas, kur biju apstājusies.
– Organizējot "Dizaina balsi", vai vairāk jūties kā māksliniece vai kā stratēģe?
– Ja man jāizvēlas, teiktu – vispirms dizainere, tad māksliniece. Studējot tekstilmākslu, daudz laika pavadīju pie stellēm, bet patiesu atklāsmi izjutu brīdī, kad Modes nodaļai notika modes skate – kad idejas un tērpi izkāpa no darbnīcas un satikās ar skatītāju. Skatēs bija žurnālisti, sponsori, fotogrāfi, bet galvenais – dzīva reakcija. Tas man atvēra acis, ka māksla nav tikai radīšana, tā var būt arī notikums. Vienmēr šķitis aizraujoši, kad vairāki mākslas veidi apvienojas vienā stāstā – scenogrāfija, mūzika, literatūra, aktierspēle, akrobātika – teātris, mūzikls ir mana nepiepildītā ilgu pasaule, kur gribētu darboties.
Skolā bieži redzu jauniešus, kas nogurst no ilgā procesa – zīmēt, gleznot, bet rezultāts vēl nav redzams. Tāpēc "Dizaina balss" bija iespēja radīt platformu, kur jaunajiem māksliniekiem ir iespēja sevi parādīt. Man vienmēr šķitis, ka svētki un notikumi rodas tur, kur ir cilvēki. Ja tie nenotiek – tos jāuzdrošinās radīt pašiem.
Vai tur ir stratēģija? Protams. Ir finansējums, sarunas, mērķi, plāni, kompromisi, loģistika. Taču viss sākas ar vīziju. Sarunās sākotnējā iecere mainās, bagātinās, un man tas patīk – rezultāts kļūst dzīvāks, nekā biju iecerējusi.
– Ja "Dizaina balss" būtu cilvēks, kāds viņš būtu – dumpinieks, diplomāts vai provokators? Uz ko vēlies iet 2027. gadā?
– Es gribētu, lai "Dizaina balss" būtu inovatīvs novators – tas tāds labskanīgāks dumpinieks. Ne skaļš un destruktīvs, bet drosmīgs. Tāds, kurš nepakļaujas viduvējībai. Man dumpinieks nav tas, kurš protestē trokšņa pēc. Dumpinieks ir tas, kurš atsakās darīt "kā vienmēr". Kurš neapmierinās ar minimālo. Kurš uzdod neērtus jautājumus – kāpēc mēs darām tā? Vai var citādi? Vai var labāk? Es vēlētos, lai "Dizaina balss" būtu intelektuāls, inovatīvs, novatorisks – tāds, kurš provocē domāt, nevis tikai skatīties. Kurš paceļ kvalitātes latiņu, nevis pielāgojas esošajam līmenim. Kurš spēj būt elegants, bet vienlaikus pārsteidzošs idejās.
27.02.2026.