“Smēdes nams” Cesvainē ir ne tikai kultūrvēsturiska vieta, bet pamazām top arī par kopienas centru ar mērķi veicināt radošas tūrisma un kultūras aktivitātes. “Smēdes nams” ir ne tikai SIA, bet arī oficiāli reģistrētas biedrības nosaukums, lai veicinātu tūrisma pievilcību, radošas aktivitātes, tostarp arī kalēju tradīciju popularizēšanu.
Uz sarunu aicināju “Smēdes nama” saimnieci DIĀNU DRUVASKALNU.
– Kā jūs saimniekojat šeit, un kādi darbi ir paveikti?
– Šeit saimniekoju jau trīs vasaras – pagājusī vasara bija trešā. Mūsu ģimene ir pārcēlusies uz dzīvi Madonas novadā no Rīgas. Pēdējo trīs gadu laikā ir izdarīts daudz, galvenais uzdevums šeit – saglabāt visu seno. Mēs arī cenšamies panākt, lai nezūd ēkas vēsturiskā vērtība, un veicam dažādus darbus, lai tas izdotos.
Esmu meklējusi informāciju dokumentos, rīcībā ir dokuments, kur norādīts, ka smēdes ēka nodota ekspluatācijā 1880. gadā. Sanāk, ka šī ēka ir pat senāka par Cesvaines pili. Mans posms ir pavisam neliels kopīgajā vēsturē. Tomēr ir gandarījums, jo neatkarīgi no tā, vai kaut kas izdosies vai ne, galvenais, ka esmu šeit un dodu savu ieguldījumu ēkas saglabāšanā. Dzīve ir dzīve, bet šī ir mana mazā daļa šīs ēkas vēstures, un mani tas iepriecina.
– Kādi ir galvenie izaicinājumi, vadot un attīstot šo vietu?
– Lielākie izaicinājumi ir laika un finanšu trūkums. Lai gan ideju netrūkst, ne vienmēr ir iespējams tās uzreiz realizēt, jo nepieciešami resursi un atbalsts. Jāspēj sabalansēt entuziasmu ar iespējām, lai nodrošinātu ilgtspēju.
Šai senajai akmens ēkai nav ne kanalizācijas, ne ūdens, ne apkures, bet esmu pateicīga, ka vismaz elektrība netika atslēgta, kas ir ļoti svarīgi. Ļoti palīdzēja pašvaldības atbalsts, jo neatvienoja elektrību, līdz ar to nebija jāpieslēdzas no jauna un jāsedz lielas izmaksas.
Lielākais izaicinājums bija uzlikt ēkai jaunu jumtu, un tas izdevās.
Ideja simboliski mainīt pankūkas pret celtniecības materiāliem radās, kā smejos, pati no sevis, lai tiktu pie vajadzīgā. Sākumā cenas bija lielas, visu nopirkt uzreiz nevarēja, tāpēc meklēju radošus risinājumus.
– Vai jums ir izdevies izveidot šo vietu, kā bijāt iecerējusi?
– Viss vēl ir procesā. Sākumā, protams, bija nedrošība un bailes, bet ar laiku tās izzuda. Mājai ir laba aura, un es uz to vairs neskatos ar bažām, bet ar mieru. Daudz palīdzēja arī "zīmes", piemēram, gaismas atspīdumi vai sajūtas, kas iedrošināja, ka viss būs kārtībā. Vienmēr ieklausos savās sajūtās, tās dod pārliecību par pareizo lēmumu.
Šī vieta ir kļuvusi par manu hobiju. "Smēdes nams" ir ļoti piemērots tūrismam, tāpēc domāju gan par telpām, gan atmosfēru. Process bijis radošs – ar draudzenēm un viņu bērniem izdomājām dažādas detaļas un uzrakstus, kas telpu padara īpašu. Uzrakstu ideja radās dabiski, domājot par to, ka šī vieta nav tikai ēdināšanas iestāde, bet vieta, kur cilvēkiem būtu jājūtas iedvesmotiem. Bija sagatavota vesela lapa ar foršiem citātiem, ko biju izdomājusi, bet galarezultātā tos uzrakstīja mana draudzenes meita, izvēloties tos tekstus, kas viņai šķita visatbilstošākie. Beigās sanāca pat daudz labāk, nekā biju iedomājusies, jo labās idejas veidojas tieši sadarbībā.
Man ir svarīgi radīt vietu, kas cilvēkiem rada labas emocijas un iedvesmo. Vēlos, lai ikdiena būtu kā sudrabs, kad cilvēki atrod ko īpašu un vērtīgu. Vietējie arī novērtē, kas šeit ir paveikts, un tas ļoti motivē. Lielākais gandarījums ir redzēt, kā "Smēdes nams" pamazām atdzīvojas.
– Kā jūs organizējat darbu, vai jums ir palīgi?
– Ļoti palīdz mani trīs dēli. Vecākais Raimonds šobrīd mācās Rīgā, bet Rolands un Rimants regulāri palīdz gan klientu apkalpošanā, gan ikdienas darbos. Arī draudzenes pieslēdzas, kad ir lielāki pasākumi. Vidējais dēls bieži ir kasieris un arī apkalpo klientus, jaunākais ļoti aizraujas ar pavārmākslu, palīdz virtuvē un sapņo nākotnē pats būt restorāna šefpavārs. Katra palīdzība ir nozīmīga.
Esmu izveidojusi gan SIA, gan biedrību ar tādu pašu nosaukumu "Smēdes nams". Pagājušajā gadā rakstīju un saņēmu atbalstu diviem "LEADER" projektiem – viens paredzēja kafijas aparāta iegādi, otrs – infrastruktūras uzlabošanu. Tāpat turpinām rakstīt citus projektus iesniegšanai Madonas novada fondam un citām atbalsta programmām. Nākotnes plāni ietver noteku ierīkošanu jumtam, jaunu kamīnu uzstādīšanu un telpu sakārtošanu, lai tās vēl labāk kalpotu gan biedrības, gan pasākumu vajadzībām.
Ir ļoti laba sadarbība ar pašvaldību, jo atbalsta gan uzņēmējus, gan NVO. Ir iespējas piedalīties apmācībās, semināros un dažādos attīstības pasākumos, sadarbība notiek arī ar citām biedrībām. Aizmugure ir vīrs Māris, un, ja es salīdzinot būtu kā gaisa balons, tad viņš – diedziņš, kas piesien pie zemes, realitātē, lai es savos sapņos neaizlidotu pārāk tālu. Man patīk kombinācija – radošais kopā ar praktisko.
– Kā veicās "Mājas kafejnīcu dienās"?
– Ar to arī viss sākās. Protams, sākumā bija bažas, vai cilvēki vispār nāks. Domājām, ka piektdienā atvērties varētu būt riskanti, bet cerējām, ka kāds tomēr atnāks. Gatavojāmies mierīgākam procesam. Tomēr jau no pašas pirmās dienas bija pat rinda no letes līdz ceļam, ļoti daudz apmeklētāju. Tas bija liels pārsteigums un ļoti liels gandarījums. Dēli palīdzēja, un nauda gāja caur viņu rokām.
Arī apmeklētāju atsauksmes bija ļoti pozitīvas. Daudzi uzteica pankūku smaržu, mājīgumu un to, kas šeit paveikts. Cilvēki novērtēja telpu īpašo gaisotni, uzrakstus un arī pašu ideju par mājīgu, īpašu vietu.
– Kāds ir jūsu profesionālais pamats?
– Esmu ekonomiste, Latvijas Universitātē ieguvusi ekonomikas maģistra grādu. Tā ir manas domāšanas racionālā daļa, kas ļoti noder, lai saprastu uzņēmējdarbības pamatlikumus un vadību. Profesionālās zināšanas noderēja, strādājot vairāk nekā 20 gadus gan tirdzniecībā, gan banku sektorā, bet tagad mazais pirkstiņš atdots tūrisma jomai, kas ir mans hobijs. Joprojām attālināti strādāju uzņēmumā "Circle K". Praktiskā pieredze vadošajos amatos palīdz organizēt darbu, domāt stratēģiski un efektīvi rīkoties ar resursiem. Tajā pašā laikā man ir svarīgs arī radošums – tas šo darbu padara sirdij tuvu.
– Kas visvairāk patīk darbā tūrisma sfērā?
– Man ļoti patīk tūrisma nozare – īpaši tas, ka varu stāstīt cilvēkiem par vietu, dalīties ar stāstiem. Pabiju arī tūrisma izstādē "Balttour", kur vēlējos vairāk satikt aģentūras un piesaistīt grupas, kas šeit varētu braukt ciemos. Mans mērķis bija satikt cilvēkus, ar kuriem varētu sadarboties ilgtermiņā. Mūsu galvenā mērķauditorija ir lielākas grupas – skolēni, pensionāri, ekskursiju kolektīvi. Tieši šādas grupas ir svarīgākās, jo tās atved vairāk apmeklētāju un rada lielāku aktivitāti.
Aktīvākā tūrisma sezona sākas aprīlī, maijā un ilgst līdz septembrim. Ziemas klusais laiks tiek izmantots, lai rakstītu projektus un gatavotos nākamajai sezonai.
– Kādi pasākumi "Smēdes namā" ir notikuši?
– Esam organizējuši latviešu gadskārtu svinības četru ciklu ietvaros, ko paredzēja Kultūrkapitāla fondā apstiprinātais projekts. Bija arī Ziemassvētku pasākums ar folkloras kopu "Vērtumnieki", kas paši izteica vēlēšanos šeit ierasties, arī apkārt "Smēdes namam" velt bluķi. Tāpat uzņēmu sieviešu korporācijas pasākumus, kas bijuši ļoti īpaši un emocionāli. Ikviens, kas te atnācis, tiek mudināts dalīties savā stāstā un kļūt par daļu no šīs vietas vēstures.
– Kādas ir aktuālākās attīstības ieceres tuvākajam gadam?
– Svarīgākais tuvākajā laikā ir pabeigt infrastruktūras uzlabošanu, nodrošināt ērtības viesiem, attīstīt programmas dažādu apmeklētāju grupām, kā arī pilnveidot kultūras un izglītojošo pasākumu piedāvājumu.
Plānots ieviest kalšanas aktivitātes, lai apmeklētāji var iepazīties ar šo seno amatu. Būs iespēja, piemēram, izkalt mazus pakaviņus, monētas vai citus suvenīrus, piesaistot vietējos kalējus. Ir iecere par mobilo kalšanas vietu, kas ļautu šo aktivitāti piedāvāt dažādiem vecumiem un interesēm.
Plānojam arī piesaistīt kalējus, kas varētu viesoties.
– Kā atšķiras bērnu iespējas attīstīties, dzīvojot šeit, salīdzinājumā ar Rīgu?
– Manuprāt, Madonā bērni daudz brīvāk var apmeklēt dažādus pulciņus un aktivitātes – šeit nav tik lielas konkurences kā Rīgā. Madonā ikvienam pieejamas dažādas nodarbības – sporta, mūzikas skola, šaha un dambretes pulciņi, pat tāda vērtīga programma kā "Ķepas", kur bērniem māca rūpēties par dzīvniekiem; un bērni paši var izstaigāt uz pulciņiem un skolām. Vienīgi attāluma dēļ vecākiem bieži jāved laukos dzīvojošie bērni uz nodarbībām Madonā.
– Kādi vēl vaļasprieki jums pašai?
– Man ļoti patīk dziedāšana – apmeklēju kori "Cantus Fortis". Mēģinājumi notiek Rīgā, un kolektīvs pieņem mani, kaut arī ne vienmēr tieku uz mēģinājumiem.
Nē, man nav bijusi nožēla pārvācoties. Man patīk Rīgā notiekošais, bet laukos viss ir daudz personiskāk, mierīgāk. Esmu cilvēks hameleons – spēju justies labi gan pilsētā, gan laukos, bet šeit ir savs sirdsmiers un atbalsts.
13.02.2026.