Atbilstoši gadalaikam, Madonas muzeja Izstāžu zālēs šobrīd skatāma cimdu izstāde “Dūraiņi no muzeja krājuma”. Foajē lielajās vitrīnās ekspozīcija būs aplūkojama līdz 26. aprīlim.
Izstāde tapusi, lai popularizētu mūsu novada kultūras mantojumu, lepotos ar novadnieču meistarību, kā arī kalpotu par iedvesmu muzeja apmeklētājiem pašiem uzadīt kādu cimdu pāri. Kā uzsver muzeja krājuma glabātāja Sabīne Mika (attēlā), biezie, rūpīgi darinātie un skaistie cimdi lieliski sasaucas ar šī gada auksto un balto ziemu.
Krāsu un burtu vēsts
Izstādē aplūkojami 55 cimdu pāri no muzeja krājuma, kā arī seši cimdu pāri, ko darinājuši muzeja darbinieki un viņu piederīgie. Izstādi papildina izraksti no Valsts vēsturiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) izdevuma "Valsts vēsturiskā muzeja krājumi" Mat. Siliņa redakcijā. Lūk, ko vēsta 1931. gada izdevums: "Liekas gan, ka neviens cits kāds latviešu apģērba piederums nav ticis darināts tādā daudzumā kā cimdi. Tas tā ne tik daudz aiz to lietderības, kā sevišķas parašas, kas no tam izriet – tos izdāvāt svētkos un godos. Varam bez pārspīlējuma teikt, ka latviešu sieviete senāk savā mūžā noadīja dažus simtus pāru dažādu cimdu, no kuriem pašas valku vajadzībām pietika ar kādiem pussimts. Visus pārējos izdāvāja dāvanu kārtā. Labākie cimdu adījumi rakstos, krāsās un darba paņēmienā nāk no Latvijas austrumdaļas, tā saucamās Latuvas. Šai apgabalā ietilpināmi Krustpils, Augšzemes, Latgales, Vidzemes vidienes un Austrumzemgales apvidi. Te latviskais izpaudums jo spēcīgs."
Novada rokdarbnieču veikums
Izstādē aplūkojamos dūraiņus darinājušas adītājas no Madonas, kā arī Bērzaunes, Cesvaines, Dzelzavas, Jumurdas, Kalsnavas, Lazdonas, Liezēres, Lubānas, Ļaudonas, Mārcienas, Mētrienas, Praulienas, Saikavas, Sarkaņu, Sausnējas, Vestienas pagastiem. Tai skaitā aplūkojami Tautas daiļamata meistares Olgas Baltgalves, Mildas Ūdentiņas un Vandas Podiņas darināti cimdi. Teju visi dūraiņi ir adīti, atskaitot vienu pāri, kurus tamborējusi Tautas daiļamata meistare Vanda Podiņa. Dūraiņi adīti 1920.-1930. gados, prāvs devums tapis padomju laikā, ir arī pāris cimdu pāri, kas darināti pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Kam cimdus dāvāja
1931. gada izdevumā "Valsts vēsturiskā muzeja krājumi" minētas ziņas par cimdu pielietošanu, proti, "bērnu vedot krustīt, deva pa cimdu pāri kūmām un mācītājam. Pirmajam bērnam dzimstot, cimdi dalīti arī citiem tuviniekiem (..) Jauniešus iesvētīšanas mācībā sūtot, mācītājam deva pa labam cimdu pārim (..) Ja pieaugusi meita iedod puisim cimdu pāri, tad bijis skaidrs, ka tie abi it kā saderinās (..). Vislielākā prasība pēc cimdiem kāzās. Tam gadījumam nācās sagatavot vismaz kādu pussimts pāru. Kur spēra soli, bija visur dodami cimdi (..) Par zārka gatavošanu bērēm nācās no saimnieces cimdi. Kapa racēji, krusta nesējs un pērminderis tāpat saņēma pa cimdu pārim."
Mūsdienās gan šādas tradīcijas pamazām ir izzudušas. Tāpat nākas aizdomāties par vēl vienu izstādē izceltu citātu: "Katrai latviešu sievietei, pat jau desmit gadu vecai meitenei, vajadzēja būt pietiekami labai adītājai, ja ne reti pat vēl agrāki. Līdz ko meitene sāka iet ganos, ņēma līdzi adīkli. Pirmos aizrādījumus dabūja no vecmāmiņas, kalpu meitenes no saimnieces, bet arī ne vairāk kā pirmo uzmetumu, adījuma kārtu (..) Vispirms nācās adīt dūraiņu cimdus, sīkiem divu dzīparu rakstiem, pēcāk pirkstaiņus un tikai labi vēlāk saliktiem daudzdzīparu rakstiem. Ilgi vienu cimdu pāri nemēdza adīt. Darbu steidza – meita paspēja cimdu pāri noadīt vienas dienas laikā."
To, vai šodien ir daudz šādu adītāju, katra aicināta atbildēt sev pati.
Maza izmēra dūrainīši
Muzeja vitrīnās izveidotajā izstādē aplūkojami ne tikai tradicionālu izmēru dūraiņi, bet arī cimdiņi – suvenīri. Kā atklāj izstādes idejas autore Sabīne Mika, vienus no tiem darinājusi satīriķa Roberta Apenīša māsa Alvīne Zvejniece. Viņa pabija apcietinājumā Rīgas centrālcietumā, tur 1950./1951. gadā arī tapa šie aptuveni 2,5 cm augstie un 1,2 cm platie cimdiņi. Citi cimdiņi – minatūras dāvāti rakstniekam, māksliniekam Egilam Kalmem, diemžēl šo priekšmetu adītāja nav zināma. Trešos izstādē aplūkojamos mazcimdiņus adījusi novadniece Inese Zālīte.
– Šādus cimdiņus darina kā Ziemassvētku rotājumus, kā personīgas dāvanas, lai atpūstos, vai gluži pretēji – tie kalpo kā prasmes un pacietības treniņš, – komentē muzeja krājuma glabātāja.
Visbeidzot – muzeja ekspozīcijā aplūkojami cimdu fragmenti. Viens fragments nācis no Emmas Goldbergas darinātiem cimdiem, kas bija kā diplomdarbs, beidzot Kaucmindes mājturības semināru 1924. gadā.
Var vien apbrīnot čaklo rokdarbnieču veikumu, tāpat ar izbrīnu lasīt 1931. gada izdevumā "Valsts vēsturiskā muzeja krājumi" teikto. Piemēram: "Nosaukumu "dūraiņi" lielāko tiesu sastop Vidzemes vidienē, Augšzemē, Austrumzemgalē un Krustpils apvidū. Latgalē izplatīts ir "kulaiņu" apzīmējums."
06.02.2026.