Darbs ar bērniem prasa ne tikai zināšanas un pieredzi, bet arī lielu empātiju, pacietību un spēju redzēt katru bērnu kā personību. Šis mācību gads LILITAI BIĶERNIECEI ir īpašs, uzņemoties 1. klases audzināšanu Liezēres pamatskolā, vienlaikus turpinot darbu pirmsskolā, pedagoģiski medicīniskajā komisijā un metodiskajā jomā. Sarunā viņa atklāj savu ceļu pedagoģijā, izaicinājumus, ar kuriem nākas saskarties, un to, kāpēc bērna vajadzību pamanīšana jau agrīnā vecumā ir izšķiroša.
– Man vienmēr patikuši bērni, un to, ka būšu bērnudārza audzinātāja, zināju jau pēc 8. klases pabeigšanas, jo manā skolas laikā bija astoņu klašu izglītība. Pēc 8. klases tomēr neaizgāju mācīties par šo jomu, jo bija iestājeksāmens matemātikā, un tā ir mans vājais posms. Pamatdarbībās es orientējos labi, bet tālākais, sarežģītākais neveicas tā. Iestājos vidusskolā, pēc tās arī radās visādi plāni, un atkal nesanāca iestāties. Taču doma par to tik un tā mani nepameta. Esmu strādājusi gan skolā, arī kā tehniskais personāls, un sapratu, ka gribu mācīties. Ja mācos, tad tikai to, kas man patīk un vienmēr ir interesējis. Iestājos pirmsskolas izglītības un sākumskolas specialitātē RPIVA – Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Mans pirmais mācību gads bija 2005./2006. Pedagoģijā esmu nostrādājusi divdesmit gadus. Sāku darba gaitas Sauleskalna bērnudārzā „Vārpiņa", kur pavadīju vienu gadu. Tad atradu darbu tuvāk mājām – Kusas bērnudārzs „Sprīdītis" meklēja darbinieku, un tur es nostrādāju piecpadsmit vai sešpadsmit gadus. Paralēli izdomāju, ka mani interesē arī valodas jomas. Jaunībā bija tāda doma, ka varētu būt latviešu valodas skolotāja, un valodas nozare, kas man ir tik ļoti saistoša, caurvij manu dzīvi saistībā ar logopēdiju. Mācu latviešu valodu 3. klasei, kā arī esmu logopēde. Liezēres bērnudārzā nostrādāti desmit gadi. Sāku kā bērnudārza audzinātāja, aizvietojot kolēģi, kas aizgāja dekrētā, un tad direktore piedāvāja logopēda darbu. Tagad esmu nonākusi sākumskolā, lai gan es nekad neesmu īpaši afišējusi, ka man ir izglītība šajā jomā. Visvairāk man pie sirds ir darbs ar pirmsskolas vecuma bērniem, savukārt sākumskolas bērnu izglītošana vairāk balstīta akadēmiskās zināšanās.
– Šo mācību gadu sākāt ar 1. klases uzņemšanu savā paspārnē.
– Kad dekrētā aizgāja mana kolēģe, skolas direktore piedāvāja man uzņemties izaicinājumu septembrī uzsākt darbu ar 1. klasi. Kā tas izvērtīsies tālāk, vēl nezinu. Šis darbs patiesi ir izaicinājumu pilns. Man patīk, tomēr tajā pašā laikā tas ir arī kas jauns, jo sākumskolā esmu strādājusi, tikai esot praksē, kad skolotājai Marutai Gravānei palīdzēju paralēlklases audzināšanā, ļaujot skolotājai strādāt ar vienu klasi, kamēr es nodarbināju otru klasīti, un tā uz maiņām. Tāda bija mana pieredze sākumskolas posmā, bet nopietnu pieredzi sāku gūt šajā mācību gadā, jo ir jāuzņemas pilna atbildība par to, ko dari, kā māci bērnus.
– Padalieties ar, jūsuprāt, būtiskākajām prasmēm, kas bērnam nepieciešamas, uzsākot skolas gaitas?
– Lai bērns veiksmīgi uzsāktu skolas gaitas, viņam vispirms jābūt emocionāli sagatavotam. Akadēmiskās zināšanas ir svarīgas, ņemot vērā lielo informācijas plūsmu, kas bērniem ir jāapgūst. Šis apjoms ir patiesi liels un bērniem klātesošs ikdienas dzīvē, taču, ja mazais cilvēks nav radis pats darīt un domāt, viņam nav šo pašapkalpošanās iemaņu, tas ļoti sarežģī gan bērna dzīvi, gan tālāk arī skolotāja darbu. Bērnam ir jāprot orientēties elementārajā – atšķirt mācību grāmatu, dienasgrāmatu, prast pašam saģērbties. Kopš tā brīža, kad bērns sāk staigāt, viņš kļūst par būtni, kas vēlas visu iepazīt un izzināt, un, ja vecāki liedz to darīt, atvieglojot visu paši ar savu rīcību, tiek ierobežota šī mazā cilvēka attīstība, un viņš arī turpmāk gaidīs, kad otrs iedos gatavu, kad pateiks priekšā, kas jādara. Pareizi ir jau no pirmajiem dzīves gadiem virzīt bērnu uz to, lai viņš būtu patstāvīga būtne, protams, pieskatot, lai patstāvība nepāriet visatļautībā. Ir grūti mācīt bērnu, ja viņam nav par to intereses, un iedodot viņam jau gatavu informāciju, mēs faktiski nokaujam vēlmi izzināt. Priekš kam tad izzināt, ja viss tiek pasniegts priekšā? Bērnam ļaut vispusīgi attīstīties ir vecāku lielais darbs. Ja bērnam patīk uzdot jautājumus vecākiem, un viņi uz tiem atbild, viss ir kārtībā, bet mūsdienu nelaime un lielā „aukle" ir telefons, kas sniedz informāciju, bet tā nav paliekoša.
– Apvienot darbu ar 1. klasi, pienākumiem pedagoģiski medicīniskā komisijā, bērnudārza metodiķa un Madonas novada iekļaujošās izglītības metodiskās jomas metodiķa darbu noteikti nav viegli.
– Apvienot visus pienākumus ir ļoti grūti, un tas prasa lielu laika menedžmentu. Ir jāprot izvērtēt, kas ir svarīgākais, un izdalīt prioritātes. Esmu piekususi, jo ne reti nākas paspēt salāgot daudzas lietas vienlaicīgi. Apsveru domu nākotnē no kaut kā attiekties, lai nepazaudētu sevi pavisam. Lai izdarītu savu darbu kvalitatīvi un atbilstoši tam, kā pati to gribu redzēt, ne vienmēr pietiek laika. Slikti ir tas, ka manā gadījumā darbs nāk līdzi uz māju, un tam tiek veltītas vakara stundas un dažkārt brīvdienas. Mani darba pienākumi ir sadrumstaloti, jo katrā darbā ir sava slodzes daļa, un tas liedz darīt vēl kvalitatīvāk.
– Kāpēc ir svarīgi pamanīt bērna vajadzības un sniegt viņam atbalstu pēc iespējas agrākā vecumā?
– Saistībā ar pedagoģiski medicīnisko komisiju, esmu logopēds, bet mana pieredze logopēdijā ir liela – šis ir jau astotais gads. Esmu daudz mācījusies, lai varētu strādāt ar bērniem. Tas, ka logopēdija nav vairs vienīgā problēma, ko risināt, pierādījies vairāku gadu gaitā. Mēs būtībā strādājam ar bērniņiem, kuriem ir traucējumi un logopēdisko gadījumu ir ļoti maz. Vecākiem nevajadzētu gaidīt, ja viņi redz signālus, ka bērna valoda neattīstās, ka bērnam nav izziņas intereses par apkārtējo pasauli. Vecākiem nav jāvēršas pedagoģiski medicīniskajā komisijā, bet gan jārunā ar savu ģimenes ārstu, neslēpjot neko no tā, kas notiek ikdienas dzīvē. Varbūt kādreiz vecāki arī pārspīlē, un viņiem tikai liekas, bet, ņemot vērā lielo bērnu skaitu, kas „iet cauri" šai komisijai, jāsaka, ka vecākiem nevis jānoliedz problēma, bet jāseko tai līdzi. Ja bērns jau bijis pie citiem speciālistiem, un tie konstatējuši zemus rādītājus, tas jau liecina, ka viņam skolā būs grūtības mācīties. Pedagoģiski medicīniskā komisija ir domāta, lai bērnam palīdzētu apgūt mācību saturu, kas viņam nepieciešams, lai beigtu skolu atbilstoši spējām. Ir svarīgi nejaukt divas dažādas lietas – ne jau pašam bērnam piešķir programmu, bet piešķir programmu, pēc kuras viņš var mācīties savu spēju robežās, lai neiznīcinātu viņam vēlmi nākt uz skolu. Mērķis ir radīt bērnā prieku par to, kas viņam sanāk, nevis dusmas par to, kas neizdodas.
– Jums noteikti ir sava relaksācijas terapija, kas ļauj atpūtināt prātu.
– Dejoju tautisko deju kolektīvā „Liezēris", apmeklēju mēģinājumus divreiz nedēļā. Tas man neļauj domāt par darbu, bet gan par deju soļiem, lai neko nesajauktu, lai kolektīvs varētu uz mani paļauties. Otrs relaksācijas veids man ir grāmatu lasīšana – tas ne tikai patīk, bet arī ir ļoti svarīgi. Ja mācību gada laikā man nesanāk daudz lasīt, veltu tam vasaru, un kāri tveru grāmatas gluži kā gardu saldējumu. Mans atpūtas veids ir arī teātris, kino, koncerti, uz kuriem diezgan daudz braucu. Arī mūsu skola organizē koncertu un teātru apmeklējumus, izmantoju šīs iespējas. Kad varu atlicināt naudiņu, braucu ceļojumos. Reizi gadā ar kursa biedrenēm, ar kurām mācījos speciālo pedagoģiju Rēzeknes tehnoloģiju akadēmijā, satiekamies vasarās. Nākamgad būs jau desmitais gads, kopš ir šī tradīcija. Rudeņos savukārt dodamies kopīgās ekskursijās – pagājušajā gadā bijām Čehijā, šogad meitenes brauca uz Tallinu. Manis tur nebija, jo darbs pārklājās ar darbu, rudens periods bija ļoti saspringts, un tas prasīja ļoti lielu menedžēšanu un laika plānošanu. Taču, neraugoties uz to, vasarās uz divām dienām izīrējam atpūtas mājiņu, kur relaksējamies, esam visas viena pie otras bijušas ciemos. Pārrunājam daudz ko arī profesionālajā jomā, konsultējoties savā starpā un atrisinot problēmas, kas nav līdz galam saprastas vai atrisinātas. Mans atjaunošanās resurss un spēka avots ir arī ģimene. Bez tuvinieku atbalsta un sapratnes par mana darba specifiku es varbūt arī nespētu darīt tik daudz, cik daru šobrīd.
23.12.2025